POFIGISMS. IEVADKURSS.

Ja gribi padarīt savu dzīvi vienkāršāku, tad labākā recepte ir pārstāt satraukties par lietām, kuras uzskati par problēmu. Būtībā problēma ir problēma tikai mūsu galvā. Realitātē tie ir vienkārši apstākļi + mūsu emocionālā reakcija uz tiem. Un, ja aizvāc/izmaina otro elementu, problēma izzūd. Tieši prasme nepievienot emocionālo reakciju apstākļiem, ar kuriem saskaramies, veido to, ko mēdz saukt par veselīgu pofigismu vai prasmi “necepties”.

Var šķist, ka tas nav nekas sarežģīts, bet tajā ir kaudze “zemūdens akmeņu”, uz kuriem var uzskriet dzīves “kuģis”.

Pirmkārt, pofigisms nav vienāds ar bezatbildību. Netiek atcelta atbildība par paša lēmumiem un izvēlēm. Var “necepties” par apstākļiem, ko pats esi radījis (sadauzīta mašīna, nesakārtots dzīvoklis), aizmirst, ka no nelabotā krāna pil ūdens, nav samaksāti rēķini, bet tas nav pofigisms, tā ir vienkārši bēgšana no realitātes, mēģinājums novelt no sevis atbildību par notiekošo.

Jāsaprot, ka ir lietas,  kuras mums ir nozīmīgas, bet ir arī tādas, kam nav nekādas nozīmes. Pofigisma māksla ir tajā, lai tiktu galā ar pirmajām un absolūti nepievērstu uzmanību otrajām.

Lai tā rīkotos, protams, jāprot atšķirt vienas no otrām. Jo godīgāka un skaidrāka ir dzīves prioritāšu sistēma, jo vieglāk to izdarīt. Vienkāršākais instruments prioritāšu izvietošanai ir t.s. Eizenhauera matrica, kad, izmantojot kritērijus “steidzamība” un “svarīgums”, lietas tiek sašķirotas 4 grupās.

cik_svariigi

Veselīga pofigisma izveidošanai traucē  fiksācija uz lietām, kas to nav pelnījušas. Cilvēks ieciklējas uz notikumiem – piemēram, viņam uzkāpa uz kājas vai uzrakstīja negatīvu komentāru. No tā var uzpūst īstu traģēdiju, pievienojot iedomas “visa pasaule ir pret mani”, “neviens mani nemīl”. Tā cilvēks izdomā sev problēmas.

Veselīga pofigisma pazīmes.

Nežēlošanās.

Tas ir indikators, ka tev nav tādu problēmu, ko tu nespētu atrisināt.

Adaptivitāte (spēja pielāgoties).

Ja apstākļi nav izmaināmi, jāpiemērojas tiem. Ja nokļūsti uz neapdzīvotas salas, cel māju, vāc pārtiku, meklē Piektdieni.

Vēlmju un vajadzību apzināšanās.

Bauda ir tajā, ka dari, ko patiešām vēlies. Ja gribi tīru ūdeni, bet dzer kolu, apmierinātības nebūs. Pofigists izjūt baudu, jo ir godīgs pret sevi un apmierina savas īstenās vēlmes, nevis iedomātas vai uzspiestas.

Iekšējā harmonija.

Parasts cilvēks visu mūžu atrodas starp vēlmi atbilst socializācijas procesā iemācītajam priekšstatam un savām iekšējām vēlmēm, kuras viņš sajūt, bet līdz galam nesaprot. Tā rodas spriedze un iekšēja cīņa. Pofigists ar sevi necīnās. Viņš cīnās tikai “par sevi”. Viņš ir pieņēmis savu pagātni, mācījies no kļūdām, integrējis iekšējos resursus, “saprotas” ar savu zemapziņu.

Pēc psy-practice.com

Patīk(13)Nepatīk(0)

Vissirslikti jeb – kas ir katastrofizācija

catastrophizingKatastrofizācija ir iracionāla iedoma; ticēšana, ka kaut kas ir daudz sliktāks, nekā tas patiesībā ir. Tā var izpausties divos dažādos veidos – iztēlojoties par katastrofu esošo situāciju vai arī iedomās veidojot šausmu ainu nākotnei.

Pirmā veida piemērs: jūs esat pārdevējs – preču izplatītājs, kam kādu laiku nav pasūtījumu. Jūs varat noticēt, ka esat pilnīgi un galīgi neveiksminieks un zaudēsiet šo darbu. Patiesībā tā var būt īslaicīga situācija un ir lietas, ko var darīt, lai to mainītu. Šis katastrofizācijas veids esošo situāciju savērpj pilnīgi negatīvā pavērsienā.

Otrs veids ir cieši saistīts ar pirmo, bet ir vairāk mentāls un vairāk uz nākotni orientēts. Tas paredz, ka notiks visļaunākais iespējamais, sākot no politikas un ekonomikas un beidzot ar personīgo dzīvi.

Visbiežāk šādas pārliecības cēlonis ir trauma, kuras rezultātā notikušas  izmaiņas cilvēka pamatpārliecībās par to, ka pasaule ir labvēlīga un jēgpilna.

Džanofas-Bulmanes (Janoff-Bulman) Sagrauto pārliecību teorijas (Theory of shattered assumptions) pamatā ir cilvēka priekšstatu modelis, kas – lai arī, iespējams, iedomāts – palīdz cilvēkam dzīvot savu ikdienas dzīvi, motivē pārvarēt grūtības un plānot nākotni. Visnozīmīgākie pieņēmumi, kuri var ietekmēt cilvēka reakciju, ir sekojoši:

– pasaule ir labvēlīga,

– pasaule ir jēgpilna,

– indivīds ir vērtīgs.

Ja cilvēks tic labvēlīgai pasaulei, tad viņš ir pārliecināts par to, ka cilvēki kopumā vēl viens otram labu, pasaulē pastāv stabili noteikumi un principi, kuri ļauj paredzēt, kādas sekas rada noteiktas uzvedības izpausmes, un ka cilvēki ir morālas un labvēlīgas būtnes.

Ja indivīdam negaidīti uzbrūk svešinieks, ja viņš nokļūst satiksmes negadījumā, lai gan ievērojis satiksmes noteikumus, vai nonāk cita veida apdraudošā situācijā, tad ir ļoti iespējams, ka šāds gadījums var sagraut viņa pieņēmumus par pasauli un sevi pašu. Traumatiski notikumi ir neparedzami, nepatīkami un izraisa izteiktu bezpalīdzības sajūtu, tādējādi radot izaicinājumu šiem pieņēmumiem par „taisnīgu pasauli”.

Šai gadījumā cilvēkam piemīt pastāvīga tieksme ar pārspīlētu modrību novērot apkārt notiekošo un pamanīt pat visniecīgākās draudu pazīmes, nereti papildus piedzīvojot panikas lēkmes. Aizkaitināmības rezultātā bieži pasliktinās attiecības un palielinās vardarbīgas uzvedības risks un atsvešinātība.

Lai cilvēks spētu veiksmīgi rīkoties pasaulē, viņam ir jāuzskata, ka viņš ir spējīgs rīkoties un, ka pasaule ir pietiekoši paredzama un tā spēj atbilstoši apmierināt viņa vajadzības.

Pozitīvo pieņēmumu atjaunošana var notikt spontāni, atkārtotu pārdzīvojumu un izvairīšanās cikla laikā, vai arī apzināti – pārdomājot traumu un savas reakcijas. Ja tas neizdodas paša spēkiem, palīdzēt var draugi vai psihoterapeits.

Avoti:

https://www.psychologytoday.com/us

https://psychcentral.com/lib/what-is-catastrophizing/

Patīk(9)Nepatīk(0)

Pilnīga apofēnija: kāpēc mēs saskatām jēgu bezjēdzīgās lietās

moonMatemātiķis Džons Nešs ticēja, ka citplanētieši sūta viņam avīžrakstos iešifrētus signālus un saskatīja savu portretu svešās fotogrāfijās.

Rakstnieks Augusts Strindbergs klinšu kontūrās redzēja kazas ragus un raganas slotu, bet viņa spilvens gan pieņēma Mikelandželo statujas aprises, gan pārvērtās dēmonā.

Mēs tiecamies redzēt ap sevi neesošas likumsakarības un saiknes. Mākoņos mēs ieraugām dzīvniekus, cepumos – cilvēciskas sejas un runājam par neredzamu spēku iejaukšanos, ja notikumos samanāma kaut vai miglaina sakarība. Mūsu apziņa vienmēr tiecas no haosa izdalīt kārtību – Continue reading

Patīk(12)Nepatīk(0)

Stratagēmas. Aizvērt durvis un noķert zagli

doorsJa tavā mājā ir ielavījies zaglis – aizslēdz durvis un noķer to.

Atņem zaglim atkāpšanas ceļu, ja viņam būs izeja, zaglis nepadosies.

Ja ir iespēja ar pārspēku pretinieku iznīcināt pilnīgi, dari to ātri un izlēmīgi.

Ielenc ienaidnieku, atņem viņam cerības uz glābšanos un ilūzijas, izveido bezizejas stāvokli.

Ja pretinieka vietā ir nevis ienaidnieks, bet tavs parādnieks, un viņš ir gatavs sākt norēķināties – negaidi, kamēr viņš savāks visu summu, ņem to, kas viņam ir tagad.

Ja tavs pretinieks ir padevies un ir gatavs parakstīt tev vajadzīgos dokumentus, atdot dokumentus vai vērtības, dari to nekavējoties.

Nav jāprasa, lai dokumenti būtu rūpīgi iesieti un kapitulācijas akta parakstīšanā būtu klāt prese un televīzija.

Patīk(5)Nepatīk(0)

Kļūdu velniņš vai dēmons?

tituvillusViduslaikos citu dēmonu vidū pienācīgu vietu ieņēmis Titivills (latīņu – Titivillus). Viņš saukts gan par grāmatnieku aizstāvi, gan kļūdu dēmonu.

Pirms iespiedmašīnas izgudrošanas, kad manuskriptus pavairoja rokrakstos, mūki – pārrakstītāji, protams, bieži kļūdījās.

Tika apgalvots, ka Titivills katru dienu klīst pa pasauli, vāc kļūdas no manuskriptiem, līdz  aizpilda savu maisu tūkstoš reižu. Katru vakaru Titivills nodod savākto  velnam, kurš katru kļūdu un pārrakstītāja vārdu ieraksta īpašā grāmatā, kuru skatīs Pastarajā tiesā.

Patīk(11)Nepatīk(0)