Autors Tēma: sapnī kas tik nenotiek...  (Read 104674 reizes)

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1080 : Marts 26, 2020, 10:56:28 »
Hahahh....man arī ar bijušo priekšnieku sapnī bija visādas lietiņas...bet viņš vismaz foršs.

Tomēr sapnis tik garš un sazarots, ka nemaz nesākšu rakstīt. Un vakar bija brīnišķīgs, bet arī garš un niansēts

Offline tuk

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1081 : Marts 26, 2020, 11:06:12 »
Fuj, man bija pretīgs sapnis. Biju saķērusi to coronu un reāli smaku, nevarēju paelpot, sirds
sitās... Pamodos ap 3trijiem reāli bez elpas, Tuk knga elkonī aizžņaugtu rīkli. Fu...
Sapnī pa kkādu ambulanci bez elpas klīdu, visur rindas, visi spiežas virsū, elpas nav, saprast neko nevar... nejauks sapnis.

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1082 : Marts 26, 2020, 11:07:55 »
Nākamnakt Tuk kungs jāliek izolatorā  :talking:

Offline reno

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1083 : Marts 26, 2020, 11:15:17 »
Atcerējos sapni par frivolitāti
Ir profesijas kongress, vecajā politehn. inst. zālē, krēsli rindās. apsēžos ejas malā, te pēkšņi 2  vecbiedri (pasen zem zemes)sāk spiesties garām,klāt, viens it kā jokodamies gandrīz klēpī sēžas. Nikni stumju šo nost. Otrs saka "es te jūtu tādu ledainu attieksmi ! " Es tā arī  ledaini atbildu "es necietīšu tādu frivolu izturēšanos!"

Offline Broms

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1084 : Marts 26, 2020, 19:11:01 »
Sapnis pirms pāris nedēļas, bet atmiņā iesēdies diezgan sīki.
Nebija arī laika tik gari rakstīt.



Ar sievu pastaigājamies kādā nezināmā pilsētā. Saulaina vasaras diena. Man šķita, ka esam kļuvuši jaunāki :)
Vienojamies, ka iesim mājās.
Bet šķērsiela, kur mums būtu jānogriežas, ir aizmūrēta. Sieva saka, ka šajā mājā esot dzīvoklis, caur kuru varot nokļūt uz blakus ielu. Dzīvoklī dzīvojis kāds vecs vīrs, bet viņš esot miris.
Otrā pusē iznākam mazā, piesnigušā ciematā ar dažām, cieši blakus sabūvētām, vecām koka mājām. Tagad ir nakts un pilnmēness.
Satiekam arī veco vīru. Piesardzīgi saku viņam, ka viņš taču esot miris. Neko neatbild, vien smīnot aicina līdzi - kaut ko gribot parādīt.
Kāpa stabā un....
Tagad mēs esam kaut kādā lielā telpā. Tāda kā uzgaidāmā telpa ar izziņu leti vienā stūrī. Vēl ir daudz citu cilvēku, kuri arī kaut ko gaida.
Izrādās, ka mēs visi patiesībā esam komā. Pareizāk sakot mūsu ķermeņi ir slimnīcā, bet mēs esam šeit.
Tiek dots uzdevums, ka 20 minūšu laikā jāiziet kaut kāds labirints un jānokļūst atpakaļ slimnīcā.
Sākumā visus ved pa līkumotu tuneli. Reizēm šķiet, ka tunelis izbūvēts kādā malkas ielā, jo sienas ir no pagalēm. Gar sienām ir plaukti ar dažādām lietām - svečturi, fotogrāfijas, trauki, apavi... Viss izgaismots kā izstādē. Tie esot priekšmeti, kuri dažādiem cilvēkiem dzīvē bijuši svarīgi. Aiz katra pagrieziena sienās redzami tumši caurumi. Tās esot ejas tiem, kas padevušies. Un jā - ik pa laikam no pūļa kāds paiet malā un ielec ejā.
Saprotam, ka nu vairs nav laika un jāsāk skriet, jo citādi atpakaļ nepaspēsim.
Kopā ar atlikušajiem cilvēkiem skrienam pa garu gaiteni. Tiem, kuri sāk pagurt blakus vispirms sāk skriet tāds kā cepumu cilvēciņš - ēna. Tāds siluets. Vispirms viena, tad otra un pēc tam pievienojas trešā. Kādam stāsta, ka nekur nav jāsteidzas un var taču atpūsties, citu vienkārši tur ciet un neļauj skriet. Kuru apstādina, tas izgaist. Ēnas esot slinkums, neticība un ... trešo neatceros
Sievai saku, ka sjo, man vairs nav spēka un es stājos. Viņa pavelk mani aiz rokas un saka, ka vairs nav tālu. Tak saņemies, ibio!
Vēl pēc brīža sieva saka, ka viņa tūlīt pakritīs. Redzu, ka tās ēnas arī mums sāk tuvoties. Sadodamies rokās un skrienam.
Klupdami, krizdami un viens otru velkot nokļūstam līdz durvīm.
Aiz durvīm ir milzīga telpa, kurā ir ļoti daudz trepju. Tās vijās cita caur citu un nevar saprast, kur kas sākas un uz kurieni ved. Bet visas iet uz leju. Izeja esot tikai viena.
Mums ir atlikusi nepilna minūte. Panikā skraidam pa trepēm mēģinot saprast kuras varētu būt īstās. Izskatās, ka ideju nav un skrienam uz dullo.
Pēķšni saprotu, ka patiesībā tās visas ved uz izeju. Sieva saku :"Lecam". Nu jau mēs ātri pārlecam lielus attālumus no vienām trepēm uz citām un strauji tuvojamies izejai. Reizēm pat bail paliek no lielā kritiena.
Ieskrējām aplupušā slimnīcas gaitenī. Tagad atliek vien ieiet pa savas palātas durvīm.
Uzliku roku uz durvju roktura un pamodos...
Paskatījos laiku telefonā. 4:44

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1085 : Marts 26, 2020, 22:52:11 »
Super, Brom!

Offline reno

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1086 : Marts 27, 2020, 08:00:07 »
Man tāds sadzīviskāks, jūtu, no kurienes kādas epizodes varētu rasties -vakardienas Abula filma, Sibīrija,vēl kaut kas no Outlander

Ir jau dienas beigas, Babībes būvvaldē sekretāre man iedod papīru žūksni, kas ir būvatļauja un ir jāaiznes kaut kur tālāk. (sekretāre ir Jūrmalas) Kopā ar vēl kādu ejam pa gaiteni, nevaram neko saprast, kurās durvīs iet. Atgriežos, kabinets jau tumšs, deg viena svecīte.
Tālāk jau esmu mašīnā , ko vada vīrietis, kas ir manas draudzenes partneris, es esmu ar viņiem  kompānijā braucienā uz Vidzemi.Ceļš  kļūst šaurs un dubļains, beidzot iebraucam pagalmā pie upes, daudz graustīgu māju, tādas, kā ražotnes, kā viesu māja.
Ieejam  lielā telpā, man uzreiz ļoti nepatīk, ap galdu sēž piedzēruši vīrieši, kas kaut ko svin. Bet vīrietim ir kaut kādas svarīgas darīšanas , tādēļ sēžu blakus un gaidu, kad varēsim braukt prom.Kaut kādas  ķildas,paveru blakus telpas durvis. Tur nelielā istabiņā cieši sasēdušās sievietes un bērni, pavisam klusi,laipni aicina, lai nāku pie viņiem.
Esmu nesaprašanā, kāpēc uzreiz nevarēju te nākt. Vienai meitenītei skaidroju, kā varētu labāk vēsturi mācīties attālināti, pa grīdu rāpo bēbji, vārdu sakot, liela saime.
Sākas rīkošanās, mans ceļabiedrs joprojām kaut ko kārto. Atbraukšot mežu ministrs, visi pošas pie galdiem. Kad ienāku ēdamtelpā. visi jau sasēduši. Man stūrī atliek vietiņa, uz galda kartupeļi, gaļa, bet jāēd  no mazītiņa kafijtases šķīvīša, jo citu nav.Var redzēt, ka visi kaimiņi sanesuši dažnedažādus traukus.
Pēkšņi zvana mans telefons -tas izrādās mazītiņš rokas pulkstenītis, kādu 90. gados dāvināja kaut kādās akcijās.Nospiežu sānos podziņu -man zvana Anita no Stambulas. Balsi neatpazīstu, tādēļ lavierēju ar neitrālu sarunu. Esot labi atlidojuši, bet biļetes ļoti dārgas. Balss kaut kur izgaist un es atviegloti beidzu sarunu, jo tā arī nesaprotu, ar kuru Anitu esmu runājusi.
Pamanu, ka ir jau vakars, un es nemūžam nevarēšu paspēt Jūrmalas  vilcienu. Vai nu vīrietim būs mani jāaizved, vai jābrauc no Rīgas ar taksi, tas mani itkā neuztrauc, bet ar vīrieti ir kaut kāda romantika. Ar mammu esam sastrīdējušās un viņa nemaz nezin, kur es esmu.Izrādās, Mazsalacā -to es pasaku Anitai no Stambulas

Lūk tāds, starp 5 un 7 no rīta. Vairāk pati priekš sevis rakstīju. Baigās faktūras, krāsas, viss tāds tumšs, piekūpējis. Pie galda smēķēja.

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1087 : Marts 27, 2020, 11:31:29 »
Atkal garš, atkal slinkums. Un sižeti arī dienas atlikuma ietekmē.

Uzrakstīšu tikai, ka bija kkāds tusiņš/salidojums, uz kuru nevarēju ilgi palikt, devos prom, bet Bobis pa logu žēli izpaudās - vai tiešām es nepalikšu?

Offline Bob(i)s

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1088 : Marts 27, 2020, 11:42:18 »
 :f-palm:

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1089 : Marts 27, 2020, 23:17:59 »
:f-palm:
Nebaidies, tas bija tikai sapnī  :mrgr:

Offline Broms

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1090 : Marts 28, 2020, 14:15:40 »
Šorīt modos dusmīgs uz sievu :)
Kaut kāds vīrietis atnāk un saka, ka man jāceļas. Es ceļos, velku bikses un eju uz virtuvi. Šis, maita, ielien gultā un kniebjas ar manu sievu.
Vēlāk aizeju pie sievas, tas taisa ciet bikses un saka, ka sieva esot forša! Tad sākās "gaļas" filma. Šķaīdīju sejas.
Pēc tam sievai saku, ka ja jau viņa, tad jau man arī atļauts sekss ar citu sievieti. A ko sieva? Nē, tā nedrīkstot!
FCK!!!
Pamostos, skatos uz sievu un domāju:"Vo, laistuve! Tagad guļ it kā nekas nebūtu bijis!"


:D

Offline Spārka

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1091 : Aprīlis 01, 2020, 10:27:24 »
Pagājušā gadsimta 20tie - 30tie gadi.
Balles deju konkurss. Viss tādos maigos pasteļtoņos - zīda kleitas, telpai auduma tapetes.
Man ir gaiši jūraszaļa kleita. Gaisā viegls ziedu aromāts. Nodomāju - tās tad ir tās pirmās, oriģinālās Coty smaržas, kas pieminētas 20to gadu dzejā.



Offline olgucis

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1092 : Aprīlis 01, 2020, 10:30:56 »
sapnītis bija ar kaut kādu saistošu sižetu kuru uzreiz aizmirsu līdz pamodos. Tikai zinu, ka bija. No visa atceros, ka pilsētā notiek kaut kāda gausa rosīšanās vīrusa izkaušanas nolūkos. Sapnis bezkrāsains balti- pelēkos toņos. Un kas dīvaini, vietās un notikumos, kur konstatē vai cīnās ar to zarazu pēkšņi parādās un paliek krāsas. Spoži, spilgti, sulīgi, lokāli krāsas laukumi. Nodomāju, ka tas tāpēc, ka bailes un notikuma gaidīšana būtībā drūmākais periods, bet tad kad situācija ir skaidra tad vismaz  zini ar ko tev darīšana. Pamodos no tā, ka degums ciet, droši vien saelpojos caur muti un rīkle jūtīga. Ārā sniegs un vīruss, bet es atrodos loga pareizā pusē. Kas protams priecē.

Offline reno

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1093 : Aprīlis 01, 2020, 10:44:00 »
Esmu kādā jaunā koncertzālē, sienas no skaista gluda tumši brūni-zeltaina pulēta saplākšņa. Sākas koncerts, piesaka " sonātes", kuru autore izrādās mana kursabiedrene G. Viņa arī izpildītāja, spēlē ļoti brašu mūziku un...   dzied. Skan diezgan traki, nolemju iet prom. Laukā paskatos pulksteni -bļin, jau 9, varbūt paspēšu uz vilcienu 9.30. Skrienu pa  trepēm augšā, vilciens -tāds kā pelēks bruņuvilciens jau pienāk. Saprotu, ka jāskrien pāri sliedēm vilciena priekšā, pārskrienu, māju, saucu, bet vilciens sāk braukt. Es esmu drausmīgi aizelsusies, bez elpas, palieku gandrīz raudam uz perona

Offline Minne

Re: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbildēt #1094 : Aprīlis 01, 2020, 15:24:20 »
Draudzene ar vīru rīko pamatīgu dzimšanas dienas tusiņu. Tā kā viņi abi ir kaislīgi motobraucēji, tad domāts, ka viesi tiks sadalīti pa grupiņām un vizināti uz močiem kkādā bezceļu braukšanas stilā.

Esmu ieradusies skaistā garā kleitā, gaišā, ar sīkām puķītēm - visa tāda cēla, stalta, kā no aizpagājušā gadsimta. Tā kā paredzēta braukšana ar  močiem, tad man jādabū cits apģērbs. Saprotu, ka galva man būs plika, bet nekas, jaka ir ar kapuci, uzlikšu to. Kādas nebūt reitūzenes arī dabūnu, toties kājas man basas. Prātoju, no kā vismaz kādas zeķes varu aizrunāt, bet lumbergs dod man savējās - adītas, līdz ceļgaliem. Uzmaucu vienā kājā un secinu, ka papēdis viss laukā, jo milzīgs caurums. Man neērti teikt. Velku otrā kājā otru zeķi, un tur arī papēdis laukā. Tad secinu, ka tas tāds īpašs modelis - kā baletdejotājiem treniņos - lai stilbi silti, bet pēda brīva.

Tad mēģinām grupēties, kko vazājamies apkārt, man kā vedējs iedalīts draudzenes vīrs. Apkārt klenderē arī Harijs Sils, padomāju, ka labprāt brauktu ar viņu, bet viņš laikam ar sievu kopā, turklāt draudzene teikusi, ka šis baigais rupeklis.

Ejam ar draudzenes vīru pa kkādām telpām, pa ceļam šmaucu visādās tualetēs pačurāt, bet visur netīrs, nočurāts, tā ka nevaru ieriktēties. Pēdējā telpā vairs nevaru izturēt, noķeru mirklīti, kad pārējie mazliet nostāk, vienkārši notupjos un un sāku čurāt, cerot, ka būs ļoti maz un ka paspēšu, kamēr citi neredz. Bet peļķe ir liela, sāk plūst man zem kājām prom, turklāt jūtu, ka cilvēki tuvojas. 
Panikā un kaunā, tapat tupot, mēģinu ar plaukstām slapjumu savākt atpakaļ, lai neplūst prom, bet tas, protams, neizdodas. Šausmās paķeru tepiķīti, kas blakus, un uzmetu virsū peļķei.


Pamostos un secinu, ka pēc 5 minūtēm man Skaipā sākas PT seanss, bet modinātāju, kurs uzlikts pirms stundas, neesmu dzirdējusi  :rat: Man neraksturīgi un neticami - nedzirdēt apmēram 3-4 minūšu dziesmu  :rat:

Bet uz seansu paspēju, pat seju noskaloju :D

 

Copyright © sarunuforums.lv All rights reserved