Autors Tēma: aprūpes nami, pansionāti  (Read 1208 reizes)

Offline olgucis

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #45 : Janvāris 07, 2020, 11:38:57 »
Cik zinu, tad vietējie arī strādā un darbiņš pa tiešām nav no vieglajiem. Bet tur ir konkrēti darbi kurus veic aprūpētājs un ja viņa redz ka ir vēl kas konkrēts jādara ( teiksim kas medicīnisks jārisina), tad caur savu centru izsauc speciālistus, kuri nekavējoši piebrauc. Manu onku UK aprūpēja viņu draugu ģimenes meita. Faktiski viņai ļoti pārtikusi ģimene. Vienkārši viņai tāds raksturs - ļoti ticīgs cilvēks un kaut gan varētu vispār nestrādāt, vienkārši ļoti grib cilvēkiem palīdzēt. Tādēļ beidza visus nepieciešamos kursus un oficiāli strādā par aprūpētāju. Viņai tas darbs dod gandarījumu.
Bet par tām naudiņām, UK ir pavisam citas algas, 2-3 tūkstoši mēnesī norma. Līdz ar to arī nodokļu summa , ko paņem budžets ir nesalīdzināms ar mūsējo. Nezinu kā tagad, bet kaut kad  pasen man teica, ka nodokļos cilvēkam aiziet vairāk par trešo daļu. Plus vēl uzņēmumi attīstīti un maksā ne pa jokam. Pie tam budžets jau sen smuki sabalansēts un nauda valsts kasē netiek raustīta pa kreisi pa labi visādām muļķībām, kā pie mums. Tai pašā laikā, patēriņa cenas veikalā necik daudz no mūsējām neatšķiras, ja protams nepērk neko ekskluzīvu.
« Last Edit: Janvāris 07, 2020, 11:44:27 no olgucis »

Offline dille

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #46 : Janvāris 07, 2020, 11:47:36 »
Nezinu, manī kaut kā nav nekādas sajūsmas par Īrijas un Anglijas medicīnu. Nu labi, pati neesmu saskārusies. Kolēģei radi atbrauca uz ZSV, puika tik nenormāli kāsējis, pa vakariem ilgstoši temperatūra.
Viņa vēl brīnījusies, ka ar tik slimu bērnu brauc. Turienes ārsts tikai apskatījis un izrakstījis antibiotikas. Māte vaicājusi, kas tad bērnam kaišot. -Ai, nezinu, vīruss laikam.  -Nu, ja vīruss, tad jau antibiotikas neder.  Ārsts : Nu, bet katram gadījumam...  Tā nu ārsts tika meklēts šeit.

Par Reno papiņu- Tu jau pati jūti, kā viņam būtu labāk. Man tikai nolasījās, ka viņš tāds miermīlīgs, tikai jūtas apjucis, bet reizēm tomēr saprāts noskaidrojas.
Vai uz nakti nevar viņa istabas durvis pieslēgt, lai viņš kaut kur neaizmaldās? Un pa dienu slēgt ārdurvis?
Pansionāts jau arī nebūs bezmaksas, varbūt var algot kopēju uz kādām stundām?
Jā, veca cilvēka aprūpe mājās ievieš savu dienas kārtību un neērtības, bet ar laiku tam piešaujas.   
Protams, katrs gadījums savādāks un varu runāt tikai par sevi - esmu priecīga, ka mana mammīte ir pie manis mājās.
Ceļos agrāk no rītiem, vakaros eju vēlāk gulēt, lai visu izdarītu, dienas vidū uz 1 stundu atnāk kopēja nomainīt pamperus un uzsildīt atstāto ēdienu pusdienām.
Brīži, kad mammīte pasmaida un ir priecīga, man ir tāda dāvana, jo es tāpat nespēšu mammai atmaksāt visu to mīlestību, ko viņa mums devusi.
Varbūt šeit nevietā, bet man dzīve kā tāda šķiet ļoti interesanta. Ja nav vienu iespēju, paveras citas un tas, kas senāk šķitis tik svarīgi, sāk šķist bezvērtīgs.
Ļoti palaimējies ar fizioterapeitu, sākumā domāju- paņemšu uz reizēm 10, bet tā viņš turpina nākt 2 reizes nedēļā.
Nu jau ar manu palīdzību mamma var lēnītiņām apsēsties, tad piecelties un paiet dažus soļus ar krāģīša palīdzību. Tas arī ir maksimums, kā fizioterapeits teica, jo līdzsvara trūkums un locītavu stāvoklis ir tāds, kā ir.
Bet tam, ka fizioterapeits nāk un mammu regulāri izvingrina, ir milzu nozīme. Vienlaicīgi motivācija nepadoties.
Ko man gribētos - vairāk parunāties ar mammu. Diemžēl tas īzdodas ļoti, ļoti reti. Viņa ļoti slikti dzird, bet reizēm, kad koncentrējas, var sadzirdēt tīri labi. Fizioterapija viņai patīk un fizioterapeitu viņa sadzird labi. Gribētu viņu ģērbt smukās drēbēs, tas ne vienmēr izdodas, jo ikdienā viņai gribas 5 jaciņas vienu virs otras un biezās bikses, jo asinsrite  vairs nav tāda un salst. 
Un vienalga - kopumā šis ir tāds mīlestības laiks. Reizēm skatos spogulī un domāju- johaidī, varētu tas nogurums tā neiezīmēties sejā, īpaši jau negribas tā novecot, nākošā rītā - njus, moška būs jau labāks paskats?
Lūdzu piedošanu par manām pārdomām, ceru, ka nevienu neaizvainoju.

Offline reno

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #47 : Janvāris 07, 2020, 12:03:45 »
Ieslēgt nevaru, līdz ārdurvīm nu jau vairs netiek. Tā miermīlība tāda nosacīta, un kurā brīdī kaut ko dīvainu sāk darīt, pārkrāmēt -visu laiku jāklausās. Šorīt īpaši aktīvs, ja aizmieg, tad bez mitas runā kaut ko. Mainītas tabletes, lai uzlabotu asinsriti, varbūt tādēļ. Nekādas sarunas vairs nesanāk.

Offline dille

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #48 : Janvāris 07, 2020, 12:56:10 »
Lūdzu, kāds zinošāks mediķis lai mani palabo, ja kas mainījies.
Līdz šim, cik man zināms, "nemierīgiem" pacientiem pansionātos deva spēcīgas zāles, lai viņi praktiski visu laiku nekustīgi gulētu un nevienu netraucētu vai arī sēja pie gultas.
Ko vispār var darīt šādos gadījumos, nezinu.
Kādreiz Jāņkalne rakstīja par savu mammu, kurai pēc insulta bija līdzīgas problēmas. Viņa ar sludinājumu palīdzību rajonu laikrakstos atrada vairākas sievietes, kuras savstarpēji mainījās un mamma tika pieskatīta 24/7.

Offline Kalniņa

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #49 : Janvāris 07, 2020, 14:03:05 »
Viss jau forši, dille, un apbrīnoju, bet neapskaužu, es tā nevaretu, tā pats var nojukt. Es pat domu nepieļāvu sevi tā norakt..
Ārzemju àrsti neārstē pēc jūsu teiktà, bet visa nauda aprūpē :D Es labāk kvalitatīvi àrstèjos, ne kvalitatīvi mirstu. Abi kopā gan būtu vislabāk.

Offline reno

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #50 : Janvāris 07, 2020, 16:24:40 »
un tad ir jājautā, kas ir labāk -ja cilvēks mierīgi snauduļo (kā mans tēvs lielāko dienas daļu)vai satraucies staigā un kaut ko meklē

Offline olgucis

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #51 : Janvāris 07, 2020, 17:54:39 »
katram gadījumam savs...  man būtu svarīgi zināt, ka mans mammucis ir drošībā un es priekš tā esmu darījusi visu kas iespējams

Offline tuk

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #52 : Janvāris 07, 2020, 20:59:48 »
Ir taču starpība, cilvēks slims ar skaidru domāšanu un apziņu, vai tomēr neapzinās ne laiku, ne telpu, ne tuviniekus...  Un ja pansionāts rokas stiepiena attālumā ar iespēju ciemoties un apraudzīt.  Nu mums sanāca vecopi sešus gadus kopt, bet opis bija ar skaidru galvu un tad likšana pansijā veselību vien pasliktinātu. Ja situācija būtu kā reno, liktu pansionātā, galvenais, ka aprūpēts, jo starpības kur, vairs nebūtu.

Offline reno

Re: aprūpes nami, pansionāti
« Atbildēt #53 : Janvāris 09, 2020, 09:30:24 »
Tur jau tā lielākā atšķirība. Man grūtākais  pašlaik ir  noganīšana. Ausos, kad sāk staigāt; pavingināt kājas jau var, bet bail, ka nekrīt. Un 5 no rīta nav mans mīļākais laiks. Kaut gan tad, kad iet viens pats (es vaktēju ap stūri), kustas tīri droši, bet absolūti nesakarīgi.

Kādu nu tur aprūpētāju, konkrēta aprūpe vajadzīga pāris reizes dienā nezināmos laikos. Un diez vai mēs justos labāk, kad kāda tante sēdētu, mums atvērtais plānojums, ha ha, cik smalki.Ja nu būtu pilnīgi uz gultas, tad gan. Vienīgi varu izsaukt  māsu, bet tas arī diezgan sadzīviski sarežģīti.
Man pašai jāmaina paradumi -vakarā gulēt jāiet 9, tad 5 būšu izgulējusies.


Nekāda mīļa klāt sēdēšana un runāšanās nesanāk,tikpat kā nedzird, aparātu diez vai turētu ausī un  lielākoties mani nemaz nepazīst

 

Copyright © sarunuforums.lv All rights reserved