Es un mēs > Ģimene

Krācēji

(1/9) > >>

Bob(i)s:
es, protams, iedvesmojos no līdzīga nosaukuma tēmas  :rofl:


Es krācu tad, kad esmu:
- lietojis alkoholu,
- baisi noguris,
- apslimis.


Par to tad, protams, tieku regulāri bukņīts vai arī tas rezultējas kā sievas teleportēšanās uz citu, klusāku nostūri mājās. Tā, iknaktī, parasti nekrācu vai arī ne pārāk traucējoši (pēc nostāstiem).


Kā jums izdodas sadzīvot ar naktsbiedriem, ja šī iezīme piemīt?

Broņa:
Neesmu pieredzējusi traucējošu krākšanu. Viegla krākšana mani netraucē. Man liekas, ka es pati šad tad krācu (piemēram, ja ir iesnas).

Spārka:
Ar vieglu iekrākšanos sadzīvoju, pie niknākas iebikstu sānos.

Luīze:
Nu man līdzīgi kā Broņai. Viegla šņākuļošana pat ir ļoti nomierinoša un uzdzen miegu. :) Ja nu vīrs pa retam skaļāk iekrācas un es tāpēc pamostos, cenšos viņu pagriezt uz citiem sāniem, lai man vismaz pie auss nekrāc. Pēc tam parasti krākšana beidzas.
Kad vēl dzīvoju pie vecākiem, man tēvs pēc alkohola lietošanas krāca tā, ka sienas vibrēja. Ģimenē jokoja, ka atkal tīģeris mājās. :) Bieži tas nebija, bet ar garantiju. :D Māte gan neko nesūdzējās, bet regulāri centās uzpasēt, lai kungs neizdzer par daudz. :) Nezinu, kā ir tagad, pie vecākiem neesmu nakšņojusi daudzus gadus.

Bob(i)s:
un zin kas ir pats trakākais ? Kad vēl neesmu aizmidzis (pašam tā šķiet), tikai guļu un domāju savas domas, mani sāk bikstīt, jo es, redz, krācot  :rofl:  Kā es varu krākt, ja es neguļu.. Bet laikam jau cilvēkam dzirdēšana atslēdzas pirms iekrišanas dziļā miegā :)

Navigation

[0] Message Index

[#] Next page

Atbildēt

Go to full version