Taisnību sakot, te runa nav tikai par večiem vai mammām. Un arī par to, ka nespētu sevi piespiest ar sīci sēdēt. Atkal riskēju būt pretrunā ar moderno zinātni, bet (konstatēju tikai faktu) sieva, kad mācījās pedagoģiju LU, reiz atnesa mājās info, ka pasniedzēja (nezinu, oficiāli un legāli vai "starp mums, meitenēm, runājot"?) lekcijā ir teikusi, ka bērnam līdz 3 g.v. blakus ir vajadzīga MĀTE. Priekšnoteikums, lai bērns izaugtu dzīvē drošs, nebūtu bikls un par sevi neopārliecināts. Sajūta, ka vienagako darot, māte ir kkur tuvumā. Īpaši svarīgi - puikām. Pasvītroju - ne tēvs, ne ome, ne opis vai vecākā māsa, bet MĀTE. Taisnību sakot, kad jāizvēlas bija man, ... lai gan kāda tur izvēle, - pelnījis tāpat esmu vienmēr vairāk. Labī, teiksim tā: ja man būtu jāizvēlas, pilna vēdera vietā es izvēlētos sava bērna raksturu un nākotni, jo kāda cita suņa pēc es viņu būtu palaidis šajā pasaulē, ja ne lai iedotu viņam visu labāko, ko vien varu un kas man ir pieejams? Un štrun@, ka kāda kvēla vēlēšanās šodien paliek neizpildīta, jo tam naudas nav.
