Neslēpšu to, ka man ar sportu ir, maigi sakot, sarežģītas attiecības. Tai ziņā, kur esmu es un kur sports. Bet tas neliedz man teorētiski un iztālēm atbalstīt visu veidu fiziskās aktivitātes ar bumbām un bez tām. Tā, pāris gadu atpakaļ es uzzināju, ka ir tāds Porziņģis. Informācijai klāt bija pievienota bilde, pēc kuras secināju, ka smuks un garš. To, ka garš pamanīja arī NBA, uzaicināja šamo rosīties savā lauciņā un es nopriecājos par to, ka puika aug un nolēmu pievērst viņam īpašu uzmanību. Internets bija pilns ar sajūsmas rakstiem. Tad pienāca brīdis, kad Porziņģu izlaida laukumā un pirmais, ko viņš tur izdarīja - dabūja traumu un slimības lapu uz gadu. Pat īsti neatceros, vai maz kādu bumbu grozā paspēja ielikt. Bet informācijas plūsma par traumēto Porziņģi nemazinājās. Tautieši katru dienu darīja sabiedrībai zināmu, cik laikus un kam Porziņģis ielika instogrammā, kādas tipa skaistules šamam tai sakarā vairāk pie sirds, kura šamo pasūtīja vienu māju tālāk un kura ignorēja. Smalki un gari tika apspriestas iespējamas kandidātes un iespējamas attiecības. Līdz tam liktenīgam brīdim, kad kāds kaimiņos dzīvojošs sievišķis šamo iesūdzējis ne to par seksuālo uzmākšanos, ne to par faktu, kā tādu. Tad es sapratu, ka nav lemts sagaidīt kādu varoņdarbu basketbola laukumā, jo šams un visa sabiedrība ir pārņemta Porziņģa hormonālo vētru publiskām izpausmēm. Liekas, arī sabiedrībai tas sāka krist uz nerviem, jo pēdējā ziņa bija no Liepājas kroga, kur šams bija , neskatoties uz savu garumu, fiziski ietekmēts. Vairs Porziņģa piedzīvojumi lielā sportā mani neinteresē. Droši vien, es neko no sporta nesaprotu.
