Autors Tēma: “Piļsāta pi upis”  (Read 2416 reizes)

Offline dip

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #15 : Janvāris 27, 2020, 18:51:43 »
SKUMJAS PĀRDOMAS PĒC KINOTEĀTRA APMEKLĒJUMA
 Atzīšos, es gāju uz kino seansu ar bažām. Gunara Janovska romāns “Pilsēta pie upes” savulaik, tālajos 20. gadsimta 90.–tajos gados, bija viens no pirmajiem šī autora darbiem, kuru lasīju. Tas iespaidoja, palika prātā kā literāra laikmeta liecība, kurā bija gan vēstījums par cilvēku likteņiem divu okupācijas režīmu varā, gan trimdinieka smeldze par dzimto pusi, kurā liegts atgriezties. Šī pēdējā nianse ir ļoti spēcīgi jūtama visos G. Janovska darbos – pat vairāk, nekā viss pārējais. Vienlaikus, iepazīstot viņa daiļradi, ir pilnīgi skaidrs, ka tai ar Latgali un latgaliešiem ir minimāla saistība. Jā, es bažījos par to, kā “Katrīnpils” un “Vecpils” iederēsies Latgalē? Kas tur vispār “no Janovska” būs palicis pāri? Hmm, vīrieša vārds “Ansis” Latgalē vēl šodien nav īpaši izplatīts, nerunājot par pagājušo gadsimtu, jo latgaliski tas nav labskanīgs. Visnotaļ saprotami jautājumi un pārdomas, zinot, ka mūsdienās ir ļoti populāri uz lietām un notikumiem skatīties “no citiem diskursiem” un tā tālāk.
 Diemžēl augstāk minētās bažas, skatoties filmu, izrādījās absolūti mazsvarīgas uz faktoloģisko neprecizitāšu un pat klajo melu fona, kurus nācās vērot. Rakstu šīs rindas ar smagumu sirdī, jo – čakarēt Latvijas vēsturi tomēr vajag ar mēru. Tak šoreiz ir pāri šim mēram. Pamatīgi.
 Klavieres spēlējošs PSRS “enkāvēdešņiks” ir nonsenss. Uz 1941. gadu PSRS drošības dienestu kadri sen vairs nebija “vecās inteliģences” pārstāvji, bet padomju sistēmā auguši tēvaiņi, ar diezgan zemu izglītības līmeni, taču pamatīgi ieaudzinātu naidu pret visādiem buržuju smalkumiem. Taču vēl neiespējamāka bija okupācijas režīma drošības dienesta atrašanās okupētas teritorijas civilās iestādes kabinetā un pat vienā namā. Latvijā 1940.–41. gadā čekas pilsētu un apriņķu daļas vai nodaļas izvietojās atsevišķās ēkās, un iekļūšana tajās bija praktiski neiespējama –– ja vien nācējs nebija čekas darbinieks, jebšu kāds, kuru atveda roku dzelžos. Čekas darbības pamatā bija slepenība: nevienam nebija jāzina, kas tur notiek, kādi ļaudis “strādā”, un – ko viņi tur dara. Mūsdienās gan tik traki vairs nav. Informācija par čekas darbību jau kopš 2014. gada tiek atspoguļota Okupācijas muzeja ekspozīcijā, kas ierīkota agrākajā čekas galvenajā mītnē Rīgā, Stabu un Brīvības ielas stūra namā. Iespējams, šīs ekspozīcijas un ekskursijas apmeklējums būtu ļāvis izvairīties no aplamiem priekštatiem par “attiecīgās iestādes” darbību.
 Tomēr nepatīkamākais vēl tikai seko. Tas, kā filmā atainota čekistu nogalināto cilvēku ekshumēšana 1941. gada vasarā, vismaz man radīja fiziskas sirds sāpes. Skatītājiem likts noprast, ka šo procesu, ar rokām kašņājot zemi, veic kādas čekas ēkas vai cietuma pagalmā sadzīti civiliedzīvotāji, kurus apsargā bravūrīgi un labi baroti “pašmāju fošisci” ar šautenēm. Vai tam ir kaut viens reāls, dokumentāls pierādījums? Ekshumācijas, vismaz Latvijas teritorijas lielākajā daļā, veica speciāli šim nolūkam izveidota izmeklēšanas komisija, kurā ietilpa tiesu medicīnas eksperti un izmeklēšanas darbinieki. Komisijas vadītājs bija izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns. Tiešo līķu atrakšanas darbu veica brīvprātīgie. Piederīgos atpazīšanai pieaicināja pēc tam, kad tiesu medicīnas eksperti bija veikuši nogalināto apskati un konstatējuši nāves cēloni, iespējamos miesas bojājumus, dokumentu klātesamību drēbēs u.tml. Zināms, ka Ļvovā tik tiešām cietumos ekshumēšanas veikšanai sadzina pilsētas ebrejus, taču Latvijā šis process noritēja korekti. Vienīgās ziņas par ebreju piespiedu iesaistīšanu minētas attiecībā uz ekshumāciju Rēzeknes milicijas telpās 1941. gada 5. jūlijā, taču tās nav tābrīža dokumentālas liecības, bet vēlākos gados, emigrācijā sarakstītas atmiņas. Nav saprotams, kādēļ filmā bija jārada nepareizs priekšstats par ekshumāciju norisi. Lai izskatītos baisāk? Izspiestu kādam asaru vai kuņģa krampjus? Ko filma zaudētu, ja ekshumēšana tiktu pareizi atspoguļota – bez pārspīlējumiem un meliem? Manuprāt, tikai iegūtu. Līdzīgi kā skatītājs – adekvātu priekšstatu par šiem traģiskajiem notikumiem, jo varat man ticēt – līķu atrakšana un atpazīšana nav viegls un patīkams darbiņš, kurā noraudzīties, “peipējot cigarku” un plēšot jokus.
 Par nelaimi, ar to problēmas nebeidzas. Līdztekus nejēdzīgajam ekshumēšanas atainojumam, skatītājiem ir iespēja vērot “ekskursiju” pa mistiskām telpām un dzirdēt tekstu, kas robežojas ar zaimošanu. Čekisti esot veikuši sazin kādus “eksperimentus” ar apcietinātajiem, kā arī tos VĀRĪJUŠI īpašos katlos. Kā lūdzu?!? Pie velna, ko tas nozīmē? Mēģinājums paņirgt par čekistiem, parādot tos kā taksidermijas pulciņa dalībniekus vai kulinārijas speciālistus? Nacistu režīma propagandas “apspēlēšana”? Piedošanu, bet pat 1941. gadā neviens un nekur neuzdrošinājās kaut ko tādu teikt vai rakstīt, lai cik rūdīts vai algots propagandists viņš būtu. Tā ir ņirgāšanās par visiem pirmās komunistu okupācijas laikā Latvijā nogalinātajiem cilvēkiem. Viņu bija vairāk kā 350. Katram no viņiem bija vārds, seja, dzīve un traģisks, nežēlīgs liktenis, kuru praktiski visos gadījumos pārtrauca lode galvā. Jau ceturto gadu norisinās darbs, lai pilnībā apzinātu savulaik neatpazīto personības. Lielākā darba daļa jau ir paveikta. Ir pat izdevies atspēkot vēlākajos gados piedzejotos pārspīlējumus attiecībā uz pratināšanās pielietotām spīdzināšanas metodēm. Lai piespiestu atzīties, cilvēkus sita – regulāri un nežēlīgi. Spārdīja ar kājām un neļāva nedēļām ilgi gulēt. Draudēja to pašu izdarīt ar tuviniekiem. Taču nerāva ārā acis, nevilka nost ādu un, sasodīts, arī nevārīja! Teikšu atklāti – šīs ainas nevar uztvert savādāk kā spļāvienu uz čekas upuru kapiem.
 Apmēram tāda pati sajūta pārņem, klausoties katoļu priestera teiktajā pēc ebreju bērnu kristīšanas. Sak’, glābt viņus neglābsim, jo nejaucamies “laicīgās varas darīšanās”, bet izdarījām tā, lai debesīm piepulcinātu vēl pārīti eņģelīšu. Rodas priekšsats, ka minētais garīdznieks ir ļoti labi informēts par to, ka bērni tiks nogalināti un apzināti izvēlas viņiem nepalīdzēt. Bet kā, piedošanu, viņš varētu to zināt? Vai skatītājam jāsaprot, ka nacistu režīma gados nepastāvēja slepenība attiecībā uz represīvo politiku un informācija par to, ka gaidāma ebreju nošaušana, tika publiski izplatīta iedzīvotāju vidu jau labu laiku pirms tam? Tā taču nebija. Šīs ziņas turēja slepenībā būtībā līdz pēdējam brīdim – gan no nāvei nolemtajiem, gan apkārtējiem. Silenes pagastā ebrejiem pavēlēja sagatavoties “pārvietošanai” uz netālu esošo Baltkrievijas teritoriju. Viļakā – solīja vest uz Ļubļinu. Arī Rīgas geto tika izplatītas ziņas, ka notiks pārcelšanās uz “citu nometni” ārpus pilsētas. Kāpēc tas tika darīts? Lai novērstu bēgšanas un pretošanās iespēju. Vai to būtu iespējams izdarīt, “izsludinot’’ nogalināšanu, teiksim, pēc nedēļas? Jau minētajā Viļakā pat vietējais komandants par Arāja komandas ierašanos tika informēts vienu dienu pirms tam. Kā arī – vai līdzpilsoņi nebūtu varējuši vairāk palīdzēt ebrejiem bēgt un slēpties, ja iepriekš zinātu, ka notiks nošaušana, nevis pārvietošana vai kas tamlīdzīgs? Bet nezināja…
 Starp citu, bērnu kristīšanas “motivācija” gaužām aizdomīgi saskan ar klosteri pametušas kapucīnu mūķenes Olgas Trelles 1973. gadā izdotās, komunistu okupācijas režīma antireliģiskās propagandas stilā rakstītās grāmatas “Dvēseles cietumā” epizodi. Skaistkalnes klostera māsas savā starpā priecīgi apspriež to, ka tikko nokristītais ebreju zēns tagad var mierīgi nomirt, jo nonāks debesīs. Filmā pat attēlota mūķene kapucīnu sieviešu ordeņa ietērpā. Šāda satura daiļdarbus mūsdienās tomēr vajadzētu vērtēt kritiski un censties neizmantot, tā sacīt, “bez speciālista uzraudzības”, lai neradītu nepareizu priekštatu par to, kādēļ nacistu okupētajā Latvijā notika ebreju kristīšana. To nedarīja tādēļ, lai vairotu eņģeļu skaitu, bet gan ar cerību palīdzēt, kas sakņojās iepriekšējo gadsimtu pieredzē. Jā, savulaik kristīgās ticības pieņemšana tiešām varēja glābt dzīvību, taču nacistu režīma apstākļos tas nelīdzēja. Kristības rituālam bija jāpievieno arī slēptuve vairāku gadu garumā, taču lielākā daļa cilvēku to nespēja iedomāties… Tieši tādēļ aizgāja bojā Doba–Riva Frīda, kuru Varakļānos 1941. gada vasarā kristīja vikārs Staņislavs Pelšs, vienlaikus salaulājot ar latvieti. Viņa neslēpās, pārliecībā, ka nekas slikts vairs nedraud. Krāslavā vairākas sievietes piekrita pieņemt ebreju bērnus, kuru ģimenes tika aizvestas uz Daugavpils geto. Bērni tika nokristīti un dzīvoja pie savām audžumātēm, līdz tika pamanīti.
 Filmā, protams, ir arī citas vēsturiski neprecīzas un apšaubāmas epizodes, taču augstāk minētās vērtējams īpaši negatīvi. Ceru, ka nenāksies piedzīvot to brīdi, kad ekspozīcijas “Čekas vēsture Latvijā” apmeklētāji Stūra mājas virtuvē pajautās, cik cilvēkus “čekas žīdi” šeit izvārījuši.
 Protams, tālumā jau dzirdu atskanam: “Tas taču nav dokumentālais kino, bet māāākslas filma!” un tamlīdzīgus, ne reizi vien dzirdētus paziņojumus. Atvainojiet, bet tā ir demagoģija. Jēdziens “mākslas filma” nenozīmē to, ka skatītājam var “iebarot” absolūtas muļķības attiecībā uz vēstures notikumiem, nedz arī drīkst atmest cieņu pret to cilvēku piemiņu, kuri tajos bija iesaistīti. Īpaši tādēļ, ka runa nav par anonīmu biomasu, bet par mūsu valsts pilsoņiem, saviem cilvēkiem, neatkarīgi no tautības vai reliģiskās piederības. Mūsu vidū ir viņu pēcnācēji un radinieki. Filmas režisoram, kā Latvijas Okupācijas muzeja biedram un topošās ekspozīcijas konsultantam, šādas lietas nedrīkst būt mazsvarīgas. Tas pats sakāms par vēsturisko konsultantu (lai kurš tas arī nebūtu), ja vien viņam netika maksāts par klusēšanu.

Offline nakata kngs

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #16 : Janvāris 27, 2020, 19:49:55 »
Filma ir mākslas un tas tā jāpieņem. Kā tas ģeniālais Pikaso gleznoja dzīvus cilvēkus? Tā - ka vispār nevarēja pazīt tos, jo viņš attēloja nevis šo cilvēku ārējo skaistumu, bet gan iekšējo kroplumu...un ,re - ģēnijs!  :sarcasm:   
Šai filmai ar vēsturi tiešām ir maz kopīga....pats režisors ir teicis, ka filma ir par mūsdienām un mūsdienu cilvēkiem!   
Domāju - kā tā?...līdz izpratu teikto - manuprāt, Kairišs gribēja parādīt, ka latviešu vairums stāv malā varas spēlēs....arī tagad ir neliela daļa tautas, kura iesaistās politikā, bet tik maza tā daļa, ka droši var teikt - tauta neiesaistās....valda fgviņzinkas....un pat filmas beigas ir simboliskas - kad nāk virsū krievi, mēs bēgam uz rietumiem....nu, kā tagad - kā problēmas ar varu, tā dodamies meklēt laimi citur ...un nemēģinām tās atrisināt šeit uz vietas....     
Līķu vārīšana? ....tak filmas kontekstā ir 100% skaidrs, ka fake news - kā mūsdienu ziņas....
 

Offline kvadra

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #17 : Janvāris 27, 2020, 19:52:56 »
Hmmmm.... Vēsturnieces kritika izklausās visnotaļ sakarīga... :confused:
Filmu vēl tikai skatīšos, pievērsīšu tad uzmanību minētajiem momentiem.

Offline Amālija

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #18 : Janvāris 27, 2020, 19:57:36 »
Es klusĕju. Ne grămatu esmu lasījusi, ne filmu skatījusi. Par Hroniku viedoklis bija.

Offline Mangusts

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #19 : Februāris 12, 2020, 23:06:44 »
Filmu redzēju. Patika, lai gan puisis tāds nedaudz lēmēts (ko tās meičas uz viņu kā mušas uz medu...) un apcerīgo paužu varēja būt mazāk. Pārskrēju acīm Dreimanes kritikai arī. Manuprāt, filmas autori nav tik ļoti grēkojuši pret faktiem, ka briesmas. Tā šķiet tukša piekasīšanās. Ja nu tikai par ekshumāciju, piekrītu - nebija vajadzības atkāpties no īstenības. Par ekskursiju čekas pagrabos nesapratu cepienu un nesaskatīju nekādu  komunisma upuru zaimošanu.
Gundara Āboliņa Bernsteins  pēc skata žīds kas žīds, tikai ar latgaļu valodu nevedās. Gan jau žīdi Latgalē to pieprata labāk. Un nesapratu, kāpēc sadedzināja Bernsteina portretu. Visi tilti sadedzināti?
Tagad derētu izlasīt grāmatu.
No amount of advance planning will ever replace dumb luck

Offline fiasko

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #20 : Februāris 12, 2020, 23:38:47 »
Joprojām neesmu redzējusi, bet patika, kā Freibergs vakardienas 1:1 intervijā runāja par vēstures attēlojumu kino.

Offline nakata kngs

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #21 : Februāris 13, 2020, 09:15:28 »
Joprojām neesmu redzējusi, bet patika, kā Freibergs vakardienas 1:1 intervijā runāja par vēstures attēlojumu kino.
Freibergs ir sasniedzis tāda gudra cilvēka latiņu, kurš tiešām zin, ka neko nezin! ...un tāpēc par visu šaubās, katru domu, ko viņš pasaka, jau nākošajā  brīdī iekšēji pats apšauba, tāpēc nesagatavotam klausītājam ir murgs šo klausīties...interesanti - lekcijas studentiem ir apmēram tādas kā šis 1:1? ...nabaga studenti!  :rofl:     
Tiešām bija bauda klausīties! :)
 

Offline true detective

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #22 : Februāris 13, 2020, 11:46:14 »
Freibergs ir sasniedzis tāda gudra cilvēka latiņu, kurš tiešām zin, ka neko nezin! ...un tāpēc par visu šaubās, katru domu, ko viņš pasaka, jau nākošajā  brīdī iekšēji pats apšauba, tāpēc nesagatavotam klausītājam ir murgs šo klausīties...interesanti - lekcijas studentiem ir apmēram tādas kā šis 1:1? ...nabaga studenti!  :rofl:     
Tiešām bija bauda klausīties! :)
 

man 1:1 intervija likās tik murgaina, diezgan nesakarīgas atbildes no Freiberga puses.  bet patika, ka pateica par Ēķa&Graubas filmām kā ir. bet likās dīvaini, ka kino cilvēks šajā laikmetā nesaprot, ka TV jau sen ir izkonkurējis lielo ekrānu un aktieri, runāju tieši par stāriem, filmējas seriālos, parasti gan miniseriālos, un dara to neslikti un arī arī paši seriāli mēdz būt diezgan skatāmi. nu nav tā, ka HBO un Netflix kanālā nav ko skatīties, ir.  un ļoti bieži seriālus režisē vai producē kino industrijas varenie.
“Be good to yourself ’cause nobody else has the power to make you happy.” – George Michael

Offline Emīlija

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #23 : Februāris 13, 2020, 16:47:27 »
Arī ar baudu noskatījos. Un vēlreiz noskatīšos :)

St citu Akmens un šķembas ir restaurēta nesen...

Offline Amālija

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #24 : Februāris 18, 2020, 20:42:43 »
Biju. Ilgi nespěju saprast - patīk vai ně. Toměr vairăk patika. Săkumā šķita kă Kāzas Maļinovkă. Vlasķ meņajetsa.
Beigās skatījos un věrtěju cilvěku dabas un būtības attělojumu. Pabaisi.
Āboliņś lielisks.
Kāpěc sadedzinăja gleznu, arī nesapratu.

Offline Mangusts

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #25 : Februāris 18, 2020, 21:03:52 »
Tikko izlasīju arī grāmatu - ļoti patika. Protams, Kairišs daudz ko mainījis, varbūt šo to vajadzēja atstāt kā grāmatā.
Grāmatā gleznu sadedzināja, jo turēt to bija bīstami. Filmā, tagad nospriedu - kā laiku kas aizgājis un vairs neatgriezīsies.
No amount of advance planning will ever replace dumb luck

Offline Amālija

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #26 : Februāris 19, 2020, 10:57:15 »
Palasìju recenzijas. Un sapratu, ka būtu věrts noskatīties vělreiz. Jo ir daudzas nianses, kuras paslīdějuśas garām.
« Last Edit: Februāris 19, 2020, 11:14:02 no Amālija »

Offline dille

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #27 : Februāris 19, 2020, 13:43:26 »
Kāpěc sadedzinăja gleznu, arī nesapratu.


Grāmatā gleznas sadedzināšana izriet no konteksta. Visi ebreji tiek aizvesti uz geto. Vācu laiks, gleznas autoram par to, ka gleznojis ebreju, varētu būt ne tikai nepatikšanas vien.  Ja censtos noslēpt - risks, ka varētu atrast, ir pārāk liels. Vienīgi - ir taču gadījumi, ka gleznai uztriepj ko nevainīgu virsū- kādu nenozīmīgu ainavu vai puķu pušķi, ko pēc nam nomazgā nost. Tāda pārveidota glezna varētu karāties Ansim pie sienas un gaidīt savu laiku.
Vēl kāds moments, kas man grāmatā skaudri iezīmējās - ka tad, ja gribi nozust vai nepamanīts aizbēgt, viss atkarīgs tikai no īpašas laimes, veiksmes, bet būtībā tas nav īsti iespējams.

Offline dip

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #28 : Februāris 25, 2020, 21:46:48 »
Sāku lasīt grāmatu. Uzreiz radās pāris jautājumi par atkāpi filmā no rakstītā.
Skatoties filmu, man likās jocīgi, ka Anša tēva bērēs tikai ebrejs paspiež Ansim roku. Pārējie iet garām. Varētu padomāt, ka latviešiem nav pieņemts spiest roku. Bet ebrejiem ir. Kaut gan ir tieši pretēji. Grāmatā, turpretī norādīts, ka pavadītāji spiež roku. Kāpēc šī atšķirība?

Otrais. Filmā Naigas tēvs ir aptiekārs, kuram Ansis nez kāpēc bučo roku. Pajoliņš. Grāmatā Ansis bučo roku Naigas mātei, kuras roka saziesta ar krēmiem un zālēm. Kāpēc šī atšķirība?

Turpmāk vēl :sarcasm:

Offline Mangusts

Re: “Piļsāta pi upis”
« Atbildēt #29 : Februāris 25, 2020, 21:56:11 »
To rokas bučošanu attiecināju uz jauna puiša apjukumu un katoļticību (tā pēc inerces - kā mācītājam), kam filmā ir diezgan būtiska loma, atšķirībā no grāmatas, kur reliģiskā puse tikpat kā nav minēta.


Ā, grāmatā ir viena neskaidra lieta - Naigas grūtniecība, kas it kā ir, bet neparādās ne bērns, ne sa, kā filmā. Protams, iespējams, ka tas bija viens no striķīšiem, aiz kā raustīt Ansi, jo, lai nu kas Naiga filmā gan ir tāda pati kā grāmatā - manipulētāja.  :smile:
« Last Edit: Februāris 25, 2020, 22:01:31 no Mangusts »
No amount of advance planning will ever replace dumb luck

 

Copyright © sarunuforums.lv All rights reserved