Tumšo vakaru nostāsti

rija

 

 

Elga Upmala

Kā vecais Ūdra tēvs velnu nositis 

(Patiess notikums.)
Ķīšezera malā sirma, nosūnējusi snauž vecā  Ūdra tēva būdiņa.
Sirms un tikpat vecs ir arī pats Ūdra tēvs, kas  visu savu garo mūžu pavadījis uz ezera laivā. Ne  jau prieka pēc, bet lai nopelnītu iztiku savai paprāvai ģimenei.
Klusos novakaros, kad pār ezeru pārlīst zeltītais saules riets, tīkas noiet krastmalā un noskatīties,  kā Ūdra tēva stīvie pirksti vēl ar jo lielu meistarību  izmet tīklus zivju ķeršanai. Bet ne jau šie tīkli vien,  jo vairāk pats Ūdra tēvs ar savu labsirdīgo valodu  un daudziem nostāstiem spēj saistīt katra uzmanību.
Un galvenais — Ūdra tēvs nekad nemelo. Ko  visu tak cilvēks nepiedzīvo savā garā mūžā, — pietiek, ja pastāsta to.

Bet šovakar Ūdra tēvs ir sevišķi jautrs; pirmkārt, ezerā loms ir labi padevies, un, otrkārt, nākot  no pilsētas, Ūdra tēvs ir sastapis vecu paziņu, ar  kuru tad kopīgi vajadzējis ko stiprāku nogaršot. Un  tādās reizēs Ūdra tēvam mēle raisās un viens otrs  raibs piedzīvojums nāk atmiņā.
„Nu jau pagājuši gadi,” iesāk viņš, „toreiz vēl biju jauns un liels pārdrošnieks.
Atceros, bija Mārtiņdiena — tumša un nemīlīga, bet tā kā es biju liels jautrības mīļotājs, tad,  neskatoties uz visu nejēdzīgo laiku, gribējās šo dienu  tā pienācīgi pavadīt.
Sataisījos un aizgāju uz krogu. Laiks ar draugiem pagāja nemanot. Skaties — jau pusnakts, un  vajadzēja meimurot mājā.
Mana vecā bij barga, piedzērušu seju un vēlas  nakts gaitas nevarēja ieredzēt. Piecēlos un — tavu  brīnumu! — jutu, ka neesmu vis spēcīgs uz kājām.  Bet spēks, kur spēks, — mājā tomēr jātiek!
Nakts bija tumša un drausmīga. Likās, pats  nelabais pa pasauli staigātu.
Lai nokļūtu mājās, bija jāceļas pāri ezeram.
Kaut kā aizkūlos līdz laivai, bet tad ar’ sapratu, ka pārkļūt ezeram pāri vairs nestāv manos  spēkos.
Piepeši galvā iešāvās laba doma — kaimiņu  rija! Un tagad šī dienā atbaidošā ēka likās ka pašas  Laimas mājoklis.
Domāts, darīts!
Ielienu rijā un liekos uz auss. Nebiju no bailīgiem, bet nepaspēju ne acis aizdarīt, kad piepeši  dzirdu klusu čaukstēšanu.
Aizturējis elpu, klausos — dzirdu, kāds nāk uz  manu pusi, ka nagi vien skrapst pa klonu.
Pieceļos pussēdus. Tumsā pret rijas lodziņu  ieraugu ragainu galvu.
Velns! iešaujas doma smadzenēs. Pats nelabais  grib mani nobendēt.
Bailēs drebēdams sataustu tumsā prāvu ķieģeli  un ar aizturētu elpu gaidu, kas notiks.
Dzirdu, kāds smagi elpo, un spalvains ķermenis  pieduras manai izstieptai rokai.
Nāves bailēs zveļu ar ķieģeli. Melnais nezvērs  noveļas tumsā uz klona. Beigts!
Pa galvu, pa kaklu metos bēgt. Garām skrejot  vēl pieduru pirkstus, — kā tad, pats nelabais gan!
Nezinu, kā biju nokļuvis laivā un pārradies  mājā.  Rītā atmodos saīdzis. Lai izklaidētos un izbēgtu mājinieku vaicājumiem, it agri iebraucu ezerā  zvejot.
Laiks bija sevišķi dzidrs un skaists.
Uz ezera sastapu kaimiņu māju saimnieku, veco  Siekstu.
„Labrīt, Sieksta tēv,” centos laipni viņu uzrunāt, lai gan sirdi vēl šausmināja nakts baigais notikums vecajā rijā.
Bet tavu brīnumu! — citkārt laipnais vecis norūca īgni un, sirdīgi nospļāvies, sāka lādēties.
„Ūjā, Sieksta tēv,” es izbrīnējies vaicāju, „kas  tad jums šorīt lēcies?”
„Kas lēcies, kas lēcies?” Sieksta tēvs strupi  izgrūda, «iedomājies tik — kāds neģēlis pagājušā  naktī ir nositis rija manu teļu … Es saku, zinājis  tik es, kas tas, sātāns, bijis, es viņu dzīvu neatstātu !”
To dzirdot, es tikko ar mokām varēju smieklus  valdīt. Tā tad mans nelabais ir bijis tikai — teļš.
Nomira vecais Sieksta un tā i zināt nedabūja,”  nobeidz savu stāstu Ūdra tēvs un aiziet novakarē  kā vecs ūdens gars izlikt ezerā tīklus,— ne jau prieka  pēc, bet lai nopelnītu iztiku savai paprāvai ģimenei.

15.09.33. Zeltene

Patīk(3)Nepatīk(0)