Mārtiņiem tuvojoties

maartinjiPar Mārtiņdienu visi, lieli un mazi, ir patīkamās domās. Šī diena sola diezgan vēlamas izredzes. Sāksim kaut ar tēviem un vectēviem. Pēdējie atceras Mārtiņus ar prieku. Un ne bez iemesla. Senajos, labajos laikos, kad dzelzceļu bija maz, Mārtiņu zosis uz Rīgu ceļoja nevis vagonos, bet vezumos.
Rīgā braukšana toreiz nebij nieka lieta. Uz to posās nedēļām. Un kad beigu beigās vezumos bij iekravāti visi pārdošanai nolemtie sviesta spainīši, novietotas treknās zosis un piedevām — sasteigtie linu baķi, tad vectēvs atviegloti izdauzīja kaļķīti pret ratu sānkoku, uzvilka dūmu un pēc tam notina virsņus ar segām un palagiem.
Tie Rīgas  kungi dažs labs izskatoties tīri pēc lielkunga, bet ej nu sazini, kas kuram aiz ādas. Vienu rudeni Aizupu tēvam atlikušies pārdošanai tikai tie linu baķīši, uz kuriem pats sēdējis, bet pārējās mantiņas jau pie Aleksandra vārtiem aizgājušas garo ceļu.
Dodoties ceļā, vectēvs atvadījās ir no savējiem, ir no saimes gala. Totiesu prieku bij bez sava gala, kad pēc laimīga brauciena vectēvs atgriezās ar iepirkumiem, kurus izdalīja ar vislielāko nopietnību. Par ceļojuma grūtībām bij ko runāt līdz Ziemassvētkiem.
Tēvs pašā Mārtiņu vakarā dzēris precības. Un vai nu viņš vien tas laimīgais? Daudz būs tādu, kas Mārtiņu vakaru var uzskatīt par savas laulības dzīves pamatakmeni.
Mazajo interese, noklausoties lielajo sarunas, kļūst vēl lielāka. Lai  nu ar tām zosīm kā, bet kur tad čigānos iešana! Par to ir vērts padomāt. Jau laikus tiek apgriezta kažokiem vilnas puse uz augšu, taisītas no pakulām bārzdas, izgrieztas liekās sejas. Mārtiņu vakars šo jautrību virkni ievada.
Par pašu Mārtiņu zosi man ilgu laiku bij visai neskaidra nojauta. Desmitām zosīm biju pārgriezis kaklus, bet pašas zoss, atskaitot ķidiņas (kājiņas, galva, kakls, spārni), nebiju nogaršojis. Tās vectēvs aizveda uz Rīgu. Un vājākās, kuras māte atstāja godībām, tika aizvestas vai nu uz bērēm, vai kristībām.
Bet kādu rudeni tīri nejaušs gadījiens nāca palīgā. Vienu rītu māte vaimanādama atnāca no putnu būdas. Lai ejot skatīties, ko lapsa nodarījusi …
Nelaime bij ķērusi dusmīgo zosu tēviņu un vienu mātīti. Lapsa tos pa zediņu spraugu nebij varējusi izvilkt no būdas, bet galvas un kakli bij nograuzti. Vai pašas zosis tāpēc lai projām met?
Nezinu, kas tam par iemeslu — nepatīkamās atmiņas par neganto zosu tēviņu vai ari tas, ka zosis nebij pēc visiem noteikumiem uzbarotas, — bet man viņu gaļa negaršoja.

Latvijas Kareivis, 10.11.1926.

Patīk(3)Nepatīk(0)