Pilnīga apofēnija: kāpēc mēs saskatām jēgu bezjēdzīgās lietās

moonMatemātiķis Džons Nešs ticēja, ka citplanētieši sūta viņam avīžrakstos iešifrētus signālus un saskatīja savu portretu svešās fotogrāfijās.

Rakstnieks Augusts Strindbergs klinšu kontūrās redzēja kazas ragus un raganas slotu, bet viņa spilvens gan pieņēma Mikelandželo statujas aprises, gan pārvērtās dēmonā.

Mēs tiecamies redzēt ap sevi neesošas likumsakarības un saiknes. Mākoņos mēs ieraugām dzīvniekus, cepumos – cilvēciskas sejas un runājam par neredzamu spēku iejaukšanos, ja notikumos samanāma kaut vai miglaina sakarība. Mūsu apziņa vienmēr tiecas no haosa izdalīt kārtību – pat tur, kur tam nav nekāda pamata. Kā sacījis psihologs Džons Koens, “nekas nav tik svešs cilvēka saprātam, kā ideja par sagadīšanos.”

Tendenci atrast jēgu tur, kur tās nav, psihologi sauc par apofēniju.

Šizofrēniķim visa pasaule ir atšifrējamu slepenu zīmju caurausta. Taču šai ziņā “normālais” cilvēks ne tik ļoti atšķiras no šizofrēniķa. Vieglā pakāpē mēs visi esam pakļauti apofēnijai. Mēs nepārtraukti interpretējam visu apkārt notiekošo, un šai procesā neizbēgami iezogas kļūdas. Mēs ticam likumsakarībām, kuras objektīvi neeksistē. Vieni redz civilizācijas pēdas Marsa attēlos, citi sameklē politiskajās ziņās masonus, templiešus vai reptiloīdus. Kļūdu saturs atkarīgs no konkrētā cilvēka pārliecības, bet kļūdās visi. Kad mēs dusmojamies uz printeri, kurš nedarbojas, mēs uzvedamies tā, it kā tam piemistu sava griba, pat, ja pa īstam tam neesam gatavi noticēt.

Nav gluži korekti nosaukt apofēniju par “kļūdu”, tās pamatā ir viens no galvenajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību mēs aptveram realitāti. Kultūra, pēc antropoloģes Merilinas Straternas forumulējuma, pastāv tajā, ka cilvēki veido analoģijas starp dažādiem savas pasaules aspektiem. Un ne visas analoģijas pakļaujas objektīvu zināšanu standartiem.

Grāmatā “Why People Believe Weird Things “ vēsturnieks un zinātnes popularizētājs Maikls Šermers izceļ divas cilvēka domāšanas pamatīpašības: 1) mēs visur redzam likumsakarības; 2) mēs visu cilvēciskojam.

Intuīcijas līmenī mēs dzīvojam pasaulē, kura sastāv nevis no objektīviem likumiem, bet gan dzīvām radībām, kam piemīt jūtas, saprāts un griba.

1944.gadā psihologi Fricis Haiders un Marianna Zimmela eksperimentā rādīja apmēram minūti ilgu animāciju, kurā ekrānā pārvietojas aplis un divi trijstūri. Aprakstot redzēto, dalībnieki minēja neveiksmīgu tikšanos, cīņu – visu ko, tikai ne ģeometriskas figūras.

Mums nav vajadzīga dziļa aktierspēle, lai mēs varētu līdzpārdzīvot personāžiem. Jebkuru objektu, kas kustas pa sarežģītu trajektoriju – nav svarīgi, jaguārs vai zils trijstūris – mēs apveltām ar spēju just sāpes, skaudību, dusmas vai greizsirdību.

Vispirms mēs domājam, ko tas grib, bet jau pēc tam – kas tas tāds ir. Loģika “vispirms šauj, pēc tam uzdod jautājumus” ir evolūcijas mantojums. Izdevīgāk ir vispirms saprast, vai tevi negrib apēst, bet jau pēc tam jautāt, kas un kāpēc to grib.

Maģiskā domāšana ir dabiska, skepticisms – nē.

Mēs visi kļūdāmies, bet darām to atšķirīgi.

Pētot maģiju Trobriandu salās (Papua-Jaungvineja), antropologs Broņislavs Malinovskis ievēroja, ka salinieki daudz biežāk paļaujas uz maģiju situācijās, kuru iznākums atkarīgs no gadījuma. Uz parasto ikdienas dzīvi maģija var neiedarboties.

Apofēnija plaukst tur, kur mums nav citu kontroles iespēju bez iluzorām. Kontroles trūkums izraisa trauksmi, bet trauksme liek meklēt kaut vai iedomātas sakarības.

Pastāv cieša saistība starp apofēniju un radošumu. Kreativitāte balstās spējā saskatīt būtiskas sakarības tur, kur citi tās neredz.

Robeža starp mākslinieku un ārprātīgo, kurš meklē slēptus paziņojumus avīzēs, ir diezgan trausla. Starpība ir tajā, ka pirmajam tomēr izdodas atšķirt savas iztēles realitāti no apkārtējās pasaules realitātes.

Cilvēks, kurš sekmīgi veic radošu darbu, tostarp arī zinātnisku, redz vairāk sakarību, bet prot arī atšķirt veiksmīgas un strādājošas likumsakarības no nestrādājošām.

Apofēnija ir dabisks mehānisms, ar kura palīdzību cilvēks mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Ja mums izdotos no tā atbrīvoties, mēs pārvērstos nevainojamās loģiskajās mašīnās, kuras nekad nekļūdās, bet arī neko nerada.

Jā, apofēnija noved cilvēkus pie ticības sazvērestības teorijām, NLO, maģijai un kabalai, taisnīgumam, astroloģijai, alķīmijai, sniega cilvēkam un tūkstošiem citu lietu, kuras neiekļaujas objektīvu zināšanu standartos un, iespējams, neeksistē. Bet tā ir arī pati interesantākā cilvēka spēja – izdomāt to, kas neeksistē.

 

Pēc O.Matfatova

Patīk(12)Nepatīk(0)