POFIGISMS. IEVADKURSS.

Ja gribi padarīt savu dzīvi vienkāršāku, tad labākā recepte ir pārstāt satraukties par lietām, kuras uzskati par problēmu. Būtībā problēma ir problēma tikai mūsu galvā. Realitātē tie ir vienkārši apstākļi + mūsu emocionālā reakcija uz tiem. Un, ja aizvāc/izmaina otro elementu, problēma izzūd. Tieši prasme nepievienot emocionālo reakciju apstākļiem, ar kuriem saskaramies, veido to, ko mēdz saukt par veselīgu pofigismu vai prasmi “necepties”.

Var šķist, ka tas nav nekas sarežģīts, bet tajā ir kaudze “zemūdens akmeņu”, uz kuriem var uzskriet dzīves “kuģis”.

Pirmkārt, pofigisms nav vienāds ar bezatbildību. Netiek atcelta atbildība par paša lēmumiem un izvēlēm. Var “necepties” par apstākļiem, ko pats esi radījis (sadauzīta mašīna, nesakārtots dzīvoklis), aizmirst, ka no nelabotā krāna pil ūdens, nav samaksāti rēķini, bet tas nav pofigisms, tā ir vienkārši bēgšana no realitātes, mēģinājums novelt no sevis atbildību par notiekošo.

Jāsaprot, ka ir lietas,  kuras mums ir nozīmīgas, bet ir arī tādas, kam nav nekādas nozīmes. Pofigisma māksla ir tajā, lai tiktu galā ar pirmajām un absolūti nepievērstu uzmanību otrajām.

Lai tā rīkotos, protams, jāprot atšķirt vienas no otrām. Jo godīgāka un skaidrāka ir dzīves prioritāšu sistēma, jo vieglāk to izdarīt. Vienkāršākais instruments prioritāšu izvietošanai ir t.s. Eizenhauera matrica, kad, izmantojot kritērijus “steidzamība” un “svarīgums”, lietas tiek sašķirotas 4 grupās.

cik_svariigi

Veselīga pofigisma izveidošanai traucē  fiksācija uz lietām, kas to nav pelnījušas. Cilvēks ieciklējas uz notikumiem – piemēram, viņam uzkāpa uz kājas vai uzrakstīja negatīvu komentāru. No tā var uzpūst īstu traģēdiju, pievienojot iedomas “visa pasaule ir pret mani”, “neviens mani nemīl”. Tā cilvēks izdomā sev problēmas.

Veselīga pofigisma pazīmes.

Nežēlošanās.

Tas ir indikators, ka tev nav tādu problēmu, ko tu nespētu atrisināt.

Adaptivitāte (spēja pielāgoties).

Ja apstākļi nav izmaināmi, jāpiemērojas tiem. Ja nokļūsti uz neapdzīvotas salas, cel māju, vāc pārtiku, meklē Piektdieni.

Vēlmju un vajadzību apzināšanās.

Bauda ir tajā, ka dari, ko patiešām vēlies. Ja gribi tīru ūdeni, bet dzer kolu, apmierinātības nebūs. Pofigists izjūt baudu, jo ir godīgs pret sevi un apmierina savas īstenās vēlmes, nevis iedomātas vai uzspiestas.

Iekšējā harmonija.

Parasts cilvēks visu mūžu atrodas starp vēlmi atbilst socializācijas procesā iemācītajam priekšstatam un savām iekšējām vēlmēm, kuras viņš sajūt, bet līdz galam nesaprot. Tā rodas spriedze un iekšēja cīņa. Pofigists ar sevi necīnās. Viņš cīnās tikai “par sevi”. Viņš ir pieņēmis savu pagātni, mācījies no kļūdām, integrējis iekšējos resursus, “saprotas” ar savu zemapziņu.

Pēc psy-practice.com

Patīk(14)Nepatīk(1)