Vakar žurnālā izlasīju interviju ar Māru Vildi. Iepriekš nebiju par viņu neko dzirdējusi/zinājusi. Intervija patika. Pat neatceros kāpēc, bet viņa pieminēja Pazolīni filmu "Klusā dzīve". Laikam filma, kuru viņa laiku pa laikam noskatās.
Pateicoties Spārkai, tiku pie filmas skatīšanās.
Vai nu bija attiecīgais rimtais noskaņojums, bet filma uzrunāja. Ievilka.
Sākot skatīties, atcerējos, ka nesen lasīju kaut ko līdzīgu - filmas/grāmatas galvenais varonis ir sociālais darbinieks (?), kurš meklē vientuļo nomirušo radiniekus un organizē šo mirušo bēres. Kurās ir vienīgais pavadītājs.
Galvenais varonis ir tāds tipisks vecpuiša tips (tradicionālā nozīmē), pedants, likumpaklausīgs. Bezemocionāls.
Kā filmas gaitā viņš gandrīz nemanāmi mainās. Ne krasi, bet tā lēnām. Pat mazliet sāk smaidīt.
Aktieris lieliski tēlo. Ļoti bieži no rītiem, ejot uz darbu, jau gadus desmit satieku vienu tāda tipa vīrieti. Pat gaita viņam tāda:)
Skatoties filmu, aizdomājos, ka tāda varētu būt man piemērota profesija. Nopietni, nopietni. Atrast vientuļajiem radus, atrast vārdus, ko pateikt pie izvadīšanas. Izrādīt cieņu.
Un filmas beigas. Biju domājusi, ka beigsies savādāk. Gandrīz diametrāli pretēji.
Filma patika. Parāva vaļā asaras. Tādas pasiltas asaras.
Būšu priecīga, ja kāds noskatīsies.
