Skaidrs, ka kustība=dzīvība. Un teorētiski gan jau visi to zin. Bet cilvēks ir slinka radība, un jo vecăks, jo slinkāks paliek. Ai, grūti, ai, tur stīvums, tur klibums, tur krika iemetusies, jāpiesaudzējas, nav ko no lieka piepūlēties... Tā arī ierūsē.
Bija man kādreiz kaimiņš, 92 gados nomira, tad viņš sacīja, ja nedzīvotu viens, ja būtu kāds, kas aptekātu un pažēlotu, sen jau būtu gulošs palicis. A tā, pats varētu gulēt kaut nekurinātā istabā, bet suns ārā - barot vajag. Tad nu, viņš saka, kauč kā, pie gultas gala turēdamies, uzslejos, saņemos, izvelkos ărā, un tad jau esmu iekustējies, varu arī malciņu atnest, ko ēdamu sameklēt. Un atkal dzīvoju...