Henrijs Millers "Vēža trops"
Visvairāk viņš sūrojās par to, ka viņa esot tik kārna. "Tas ir tikpat kā likties gultā ar skeletu," viņ§ saka. "Nesen es viņu uzvedu pie sevis - aiz žēluma - un kā tu domā, ko šis dullais sievišķis izdarījis? Noskuvies...vairs neviena paša matiņa. Vai tev kàdreiz ir bijusi ar noskūtu kūsi? Pretīgi, vai ne? Un jocīgi arī. Izskatās drīzāk pēc tāda beigta gliemja vai kā tamlīdzīga." Viņš apraksta, kā, ziņkārè iededzies, piecēlies no gultas un sameklējis kabatas spuldzi. "Es liku viņai turēt to vaļā un apgaismoju ar spuldzi. Tev būtu vajadzējis to redzēt...tas bija tik komiski. Tik ļoti aizrāvos, ka par sievieti pat aizmirsu. Nekad savā mūžā nebiju skatījies uz ūksti tādā nopietnībā. Varētu domāt, ka nekad agrāk nebūtu to redzējis. Un jo ilgāk skatījos, jo neinteresantāka tā kļuva. Tas tikai rāda, ka nekā īpaša tur nav, it īpaši, ja tā ir noskūta. Tieši apmatojums dara to noslēlumainu. Tāpēc jau statujas nerosina nekādas izjūtas. Tikai vienu reizi esmu redzējis statuju ar īstu ūksti, tas bija Rodēna darbs. Tev derētu to apskatīt...kājas plaši ieplestas... Galvas , liekas, nebija. Tikai viena pati ūksts, tā teikt. Fū, izskatījās drausmīgi" (c)