Jaunieceltais karaspēka daļas komandieris apskatīja savus jaunos valdījumus. Parādes laukumā viņš ieraudzīja karavīru, kurš stāvēja sardzē pie soliņa.
- Ko tu dari, karavīr? - jautāja pulkvedis.
"Es stāvu savā postenī un sargāju soliņu," atbildēja karavīrs.
- Bet kāpēc?
- Es nezinu, jūsu priekšgājējs ieviesa šo amatu, un mēs vienmēr sargājam šo soliņu, iespējams, tā ir tradīcija.
Saprotot, ka situācija kļūst neskaidra, pulkvedis nolēma piezvanīt savam priekšgājējam, jo īpaši tāpēc, ka viņi viens otru labi pazina.
- Sveiks, Džim, kas tas par posteni pie sola parādes laukumā?
- Godīgi sakot, Maik, es pat nezinu, kāda veida šis ir. Mans priekšgājējs pulkvedis Smits izdeva šo dekrētu, un es vienkārši turpināju šo tradīciju.
Vēlēdamies noskaidrot situāciju, Maiks nolēma turpināt izmeklēšanu un piezvanīja tālāk pa ķēdi. Visā ķēdē, kā izrādījās, bija 6 cilvēki, un Maiks galu galā tika līdz pēdējam, ģenerālim Džounsam, kuram jau bija gandrīz 90 gadi.
- Ser, te pulkvedis Maiks Tomass, es nesen tiku iecelts par militārās vienības komandieri Biloksi pilsētiņā, tur ir postenis, kuru jūs pirms gandrīz 50 gadiem izveidojāt, lai apsargātu soliņu, vai varat man pateikt, kādam nolūkam?
"Es nesaprotu," atbildēja ģenerālis. "Tātad, vai krāsa uz sola joprojām nav nožuvusi?"
