Mūsu galā pa mazajām ieliņā beidzot velk kanalizāciju, nevis vienu garu tranšeju bet tādas bedres un tad caurules izdzen no vienas uz otru. Vārdsakot, ņemšanās liela. Līdz mums vēl nav tikuši, bet sagatavošana notiek-zāģē kokus ielu malā.
Pretējā ielas pusē aug vairāki apm. 100 g.v. ozoli, stādīti kaut kad 20. gados, kad te sadalīja pirmos grunstgabalus. Ar sarkaniem krustiem bija atzīmēti visi četri un viens bērzs. Man jau likās -ja vajag, tad vajag (nebūs tās draņķīgās lapas jāgrābj), bet kaimiņi uzsāka petīciju un parakstu vākšanu. Ko es varēju iesākt pret 3 vīriešiem ar zvērojošām acīm -parakstīju, lai gan tikai divus būtu vērts atstāt.
Laikam jau ņemta vērā, aizvakar nozāģēja vienu, tiešām stipri bojātu, otram izzāģēja zarus. Vajadzēja pirms Jāņiem -sanāktu kroņiem visam pagastam. Tagad varētu nākt pirtsslotām vākt. Ezotēriskā kaimiņiene bāzās virsū ar "piemiņas pušķīšiem", bet no galīgi nesmukām lapām.
Bet! Ja kāds ozols augtu manā zemē un celtu pamatus ārā, domājiet, man ļautu nozāģēt? Pat ja ļautu, būtu jāmaksā baigā celma nauda. Lielos kokus bieži vien sastāda tuvu pie mājas vai kaimiņa robežas -uķi -puķi eglīte, pēc 20 gadiem jau dižkoks.Mēs katru gadu inspicējam visas pierobežas un apses/ozolus/plūmju mežeņus izgriežam laikus.
