Man pašai Padomju Savienība tikai uz papīra skaitās, saprātīga vecuma tajos laikos man vēl nebija. Es augu 90tajos un 90tajos bērni uz ielām, nepieskatīti bija pilnīga norma. Vecākie pieskatīja mazākos un, ja kāds galīgi nemācēja uzvesties, tad kāda kaimiņiene vai mamma norāja visu baru. Vienīgais noteikums bija nenākt mājās beigtam. Pārnāci no skolas, mājasdarbus izpildīji un uz ielas ārā, līdz kamēr paliek tumšs, vai jāiet ēst. Brīvdienās no rīta līdz vakaram pa āru. Audzināšana aprobežojās ar pērienu, ja nemācēji uzvesties.
Redz, es gan esmu pilnīgs padomju laika ražojums - kad es beidzu skolu, PSRS vēl nebija beigusies. Tad nu, lūk, no oriģinālā avota, nevis no nostāstiem:
Visos vecumos tika mācīta cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Liela daļa to arī apguva - pieaugušie nosaka, kas darāms bērniem, pieaugušie ir jāklausa un jāņem vērā viņu teiktais. Skolotājam ienākot klasē, bļaušana un sarunas apklusa, visi piecēlās un sagaidīja skolotāju, sasveicinājās, un apsēdās tad, kad skolotājs atļāva. Jebkurš pieaugušais aizrādīja uz ielas un pagalmos skraidošajiem par uzvedības normām (daļa ķotku, protams, arī pārspīlēja, bet tāds pofigisms no sīko puses nebija). Pārsvarā pieaugušie tika respektēti. Sākot ar oktobrēniem (1. klases 2. ceturksnis), tika mācīta "sliktā propaganda" - oktobrēni ir pieklājīgi, čakli, grib mācīties un strādāt, palīdz vecākiem cilvēkiem un klausa skolotājus un pieaugušos. (Vispār tas jau bērnudārzā sākās ar grāmatiņām, kā bērni palīdz citiem, ir draudzīgi utt.) Tas pats turpinājās pionieru organizācijās. Protams, bija skolotāji, kurus necienīja un galvā neņēma - katrā sugā ir izņēmumi - bet to neatļāvās pirmajā klasē! Un arī tad ne visi, - lielākā daļa piecieta, kādi ir.
Tika mācīta subordinācija. Skolai ir direktors, zem direktora ir mācību pārzinis, skolotāji, klašu vecākie, dežuranti un pārējie. Skolnieks nenorādīja direktoram, kas tam darāms. Pat sardzīte netika apdir$ta. Nevienā normālā uzņēmumā zemākais konveijera strādnieks nenorāda, kas direktoram jādara (es nerunāju par ieteikumiem darba uzlabošanai, kas tiek uzklausīti, bet par norādīšanu, kā vadīt uzņēmumu). Šobrīd "bērna vadīta mācīšanās" ir absolūti otrā grāvī. Tolaik "pārrunas pie direktora" bija pietiekams bieds, lai savaldītos, īpaši jaunākajās klasēs. Vecākajās - labu un godīgu direktoru cienīja. Direktora parādīšanās gaitenī noklusināja decibelus un apstādināja bizoņus automātiski.
Tika uzsvērts, ka smēķēšana un alkoholisms ir iznīdējamas parādības. Pa kluso pamēģināja uzpīpēt, bet tas, ka skolās relatīvi brīvi pārdotu spaisu (lai būtu laikmetam atbilstoši - anašu), nebija iespējams. Tādi izlēcieni beidzās ar koloniju. Maksimums, partijas dižbiedru un lielo uzņēmumu direktoru bērni tika pārcelti uz citu skolu un pasākums notušēts. Salīdzinājumam - tāda līmeņa priekšnieki, kas varēja diktēt savus noteikumus, nebija tādā daudzumā kā tagad.
"Ielas bērni" - neaudzinātas alkašu un mazattīstīto atvases - ir bijušas visos laikos, bet tas netika uzskatīts par normu. Ar to cīnījās diennakts bērnudārzi un internātskolas, galējā instancē mazgadīgo kolonijas.
Tas, kas notika 90. gados, nav salīdzināms ar padomju laiku. "Brīvība", lielākajai daļai cīņa par izdzīvošanu, strādājot 3 darbos - liela daļa bērnu patiešām dzīvoja, kā sanāk. Tikai bez agrāk skolā mācītās cieņas pret skolotāju un pieaugušo.
Starp citu - neesmu izsekojusi - Maruu pašai bērni ir? Daudzskaitlī. Ja nav, tad, piedodiet, es ieteiktu nerunāt par tēmu, par kuru pašai nav ne jausmas.
Par to, ka"sliktā ģimene neaudzina bērnu", es atļaušos klisiņām piebilst, ka kopš 1–1,5 gadu vecuma vairākumā gadījumu bērnus audzina iestāde. Tās 2-3 stundas vakarā pēc darba ir nepietiekami, lai bērnu patiešām audzinātu. Savelkot kopā nomoda stundas ģimenē un bērnudārzā - bērnudārzā pavadītais laiks ir krietni ilgāks, pat atskaitot diendusu. Pie tā, ka vajag nopelnīt iztikai, arī vecāki vainīgi? Tas, ko iemāca bērnudārzs (apdir@t vājāko; kas skaļāk kliedz, tas pirmais dabū; kniebt, kliegt, spļaut, sūdzēties, kauties, mēdīties, melot utt.), nomāc labo, ko mēģina iemācīt vecāki. Karote darvas, vai zin'. To, starp citu, es labi redzēju uz savas ādas, jo mani sīči bērnudārzā aizgāja 3 un 4 gadu vecumā. Līdz tam ar visām viņu īpatnībām un problemātisko savācamību bija pieklājīgi bērni. No bērnudārza sāka nest tādas šausmas, ka man mati cēlās stāvus. Ja audzināšana būtu tikai vecāku rokās, tad liela daļa bērnu būtu lieliski. Realitātē tie, kas varētu būt lieliski, ir tikai knapi normāli. Pie bērnudārza (ne)audzināšanas arī vecāki vainīgi?
