Tagad pie lietas!
Nedēļa uzņem savu gaitu. Darbs, tad rikšiem uz profilaktoriju paēst pusdienas, saņemt masāžu, tad atkal uz darbu, tad profilaktorijā uz vakariņām, tad nakšņot uz māju...varētu jau arī palikt tajā vietā, taču vakara stundās tur ir rēgaini...gandrīz visi vai varbūt pilnīgi visi pacienti dodas mājup...
Kad jau šī pasākuma rutīna rullē savu gaitu, notiek tas...
Vakariņu laikā ēdamzālē ir patukšs....kādi pieci apmeklētāji, starp kuriem ir simpātiska meiča, rūpnīcā redzēta... kā sauc nezinu ...brunete, ģērbusies bikšu kostīmā... kā jau latviete, tad krāsas neuzkrītošas....brūnas, zaļas ...nav skaistule, bet augums piesaista uzmanību, apmēram gadus piecus jaunāka par mani...nu, papētīju un pietiks!
Pēc vakariņām dodos uz numuru...tukšs, kluss gaitenis....neviena cilvēka, dīc elektriskais apgaismojums...
Esmu jau pie savām durvīm, vēl daži soļi, meklēju pa kabatām atslēgu, kad no gaiteņa pretējās puses numura iznāk šī jaunā sieviete. Pārsteiguma pēc sveicinu:
- čau!
Viņa neatbild sveicienam, bet uzreiz jautā :
- vai drīkstu apskatīties pa logu tavā pusē?
...it kā neparasts lūgums...no otras puses, tak nav redzējusi tieši šo skatu pa logu, jo viņas logs ir ēkas pretējā pusē...apmulsis, atslēdzu durvis, aicinu iekšā...kaimiņa istabā klusums, tātad atkal nav...pieejam pie loga...
Laukā ir rudens, septembris, lapkritis....kaut arī ēka ir tuvu rūpnīcai, skats ne ar ko to neatgādina....redzams bērnudārzs un rinda vecāku, kuri paņem savus mazos un ved uz mājām...kļava patīkami sarkana...
Man galvā riņķo domas - ko tālāk? ..ko piedāvāt?....aaa, man tak ir kafija!
- nevēlies kafiju?
- tev ir kafija?
Nu, normāls jautājums vispārēja deficīta un blata apstākļos sabiedrībā....sameklēju tumbočkā šķīstošo "liepājnieci" un lepni parādu:
- derēs?
- jā, labi..
Sameklēju krūzi, no iestādes atstātās karafes ieleju ūdeni, pieslēdzu spirāli pie kontakta ...tā sāk dūkt...
- nakats!
- Ieva...
Kad ūdens uzvārījies, tad ieberu divas tējkarotes šķīstošās un karoti cukura....varbūt vajadzēja apjautāties par cukuru?...nu, tagad par vēlu...
- piedod, bet piena vai krējuma nav!
- nekas...
Dodu karsto krūzi ar visu tējkaroti , viņa to uzreiz novieto uz tumbočkas, tad bez īpašas atļaujas prasīšanas nomet kurpes un iekāpj gultā, kājas paslēpjot zem sevis...tad paņem krūzi un sāk dzenāt ar tējkaroti apļus pa to...nu, ir vēl karsta...telpā klusums...
- pavēsi tagad, - klusumu pārtrauc Ieva.
Oo, kāds es muļķis - tak septembris, apkure vēl nav pieslēgta, jāpiedāvā meitenei segu uz pleciem!
- te tak ir vēl viena sega! Nevēlies šo "pledu" uz pleciem? ,- tā es, sameklēju zaļo vilnas segu, ko piedāvāt!
Klusums, bet ķermeņa valoda tāda, kas apstiprina, ka derēs! Uzsedzu uz pleciem!
Ko tālāk?
- varbūt arī es varu pievienoties zem "pleda"? ...tiešām pavēsi!
Klusējot tiek pavērts viens segas stūris, un esmu jau blakus...sēžam uz gultas, uzmetuši pleciem zaļo vilnas segu...klusums, Ieva lēni dzer karsto kafiju...pēc brīža man tiek padota krūze ar iesākto kafiju !
- vairāk negribu!
Tagad es dzeru, bet jaunā sieviete pārtrauc klusumu:
- Man darbā vecenes piesienas, ka es esmu tā, kura nenoraujot ūdeni tualetē! Riebekles, pašas nenorauj, bet vaino mani!
Es palieku uz pauzes...
p.s.
man tagad vairs nav iedvesmas, ja kāds SF lietotājs/a vēlas turpināt, tad - lūdzu, klaviatūra ir jūsu!
