"E. Šturma pārskats par pētījumiem Talsu Vilkmuižas ezerā 1934. gadā. AA Inv. Nr.
Kopumā kuršu apbedīšanas tradīcijās, sākot ar 8. gadsimtu, pamazām notiek pāreja no inhumācijas (skeletkapi) uz mirušo kremāciju (ugunskapi), bet ar 10.–11. gadsimtu kremācija kļūst par dominējošo.
Analizējot kuršu apbedīšanas tradīciju, kad sārta paliekas izkaisītas ūdenī, droši var runāt tikai par Talsu Vilkmuižas ezera kapulauku.
E. Šturms pēc „senlietu zvejas” Vilkmuižas ezerā to pieskaitīja jaunam kuršu apbedīšanas veidam, kad mirušo kremētie pīšļi un līdzi dotais inventārs nogremdēts ūdenī.
E. Šturms kategoriski noraidīja ezera līmeņa svārstības: „Tā kā nav pamata domāt, ka senatnē atraduma vietā bijusi sauszeme, vai ka noticis krasta nogruvums, vai, beidzot, ka senlietas būtu ezerā nokļuvušas vēlākos laikos, tad jādomā, ka še konstatēts īpatnējs kuršu apbedīšanas veids: sārta paliekas nav atstātas sadedzināšanas vietā, bet savāktas un nogremdētas ezerā.”
Lai noteiktu paleoģeogrāfiskos apstākļus, ezera līmeņa svārstības un cilvēku aktivitātes Vilkmuižas ezerā, 2013. un 2014. gada tika veikti divi urbumi un vairāki zondējumi ezera krastā. Pirmie rezultāti norāda, ka ezera attīstība pēdējos septiņus tūkstošus gadu ir piedzīvojusi vislielākās ūdens līmeņa svārstības, kad vairākas reizes tas ir paaugstinājies un pēc tam strauji pazeminājies.
http://www.talsumuzejs.lv/wp-content/uploads/2016/12/TNM-raksti-2-WEB.pdf Inga Doniņa "Mirušo apbedīšana ūdenī, mīts vai īstenība?"
Šis ir stāsts par vienu teoriju arheoloģijā, kas liecina, ka secinājumi nereti ir pieņemti bez reāla pamatojuma. Sekas šādiem dzejiskiem pieņēmumiem nereti ir ilgstoši pētījumi, ja vien ir finansējums.
