Hi, hi. Atradu savu 1. klases matemātikas grāmatu (J.Mencis, 1977). Un izvilku bērna 1. klases darba burtnīcu (grāmatu, protams, mājās nav).
1977. 22. lappuse, tūlīt aiz skaitļa 10 (tātad kāda 11., 12., 13. stunda), ir vienādības ar vairākiem saskaitāmajiem: 8=2+2+2+2.
2017. 9+2+1=10+2=12 parādās 40. lapā, pāri pusei.
1977. Teksta uzdevumi 65. lpp. Pēc grāmatas apjoma - 2. ceturkšņa sākums, novembris. (Zēnam bija 17 kapeikas. Viņš nopirka tinti par 10 kapeikām. Cik kapeiku viņam atlika?). Mācību gada beigās ir teksta uzdevumi "par cik vairāk" un ar vairākiem dotajiem lielumiem. Manējie tādus, šķiet, risināja 3. klasē vai 2. klases beigās.
2017. Septiņi teksta uzdevumi pēdējās 3 lappusēs. (Jānim ir 68 centi. Viņš nopirka saldējumu par 30 centiem. Cik centu viņam palika?)
1977. Reizināšana. ~3. ceturkšņa beigas, marts (ticamāk, 4. ceturkšņa sākums, aprīļa sākums). Dalīšana - 4. ceturkšņa vidus.
2017. Reizināšana ir tikai kaut kad 2. klasē.
1977. Dalīšana. 1. klases 4. ceturkšņa beigas.
2017. Dalīšana. 3. klase (šis gan, pēc uzdevumi.lv vadoties, slinkums meklēt).
Un tas, ņemot vērā, ka 1977. gada grāmatas pirmās tēmas ir bez teksta. Nekādi "izlasi, izdomā, uzzīmē". Neviena vārda, pieņemot, ka bērni pirms skolas lasīt nav iemācījušies. Lasīt mēs mācījāmies paralēli (nu, tas ir, tie, kas neprata...).
Tad, kad man radās aizdomas, ka mūsdienu 1. klase ir konkrēta bērnudārza līmeņa vielas atmuļļāšana, man šķita absolūti pareizi.
Bet, atceroties, ka bērna klasesbiedriem 1. klasē bija grūtības ar vielas apgūšanu, man nudien jāsaka, ka saprāta daudzums uz zemes ir konstants lielums, tikai cilvēku skaits palielinās...
Bet laikam tas nav smieklīgi...
