A es, a man...!Atceros kādu ziemas rītu. Jābrauc uz darbu. Autiņš ( mans pirmais ), sniega kupena pāri, stikli aizsaluši balti. Nu ja, rīta rosīšanās. Iekāpju mašīnā lai ieslēgtu sildīšanu un atrastu skrāpējamo birsti. Ar sildīšanu nekas nesanāk, degvielas tik cik līdz benzīntankam tikt. Atrodu skrāpi, gribu izkāpt - durvis aizsalušas, pavisam. Otras, pasažiera pusē arī! Visi bleķi kustās, bet vaļā neveras! Kašmars, kaimiņi visi jau no stāvlaukumā izbraukuši, un kurš mani te vispār redzēs - autiņš kupenā, logi balti! Vāks! Prātā smuka bilde, kā mani te atradīs pavasarī atkušņa rezultātā. Paķeru mobilo, tam baterija arī gandrīz tukša, meklēju kontaktos atrodu kaut kādu Māri, liekas ka no servisa. Zvanu, šis vēl gultā. Divos vārdos pasaku, ka tūlīt nosalšu. Pēc minūtēm 20 džeks ir klāt. Pirmais, ko izdara, viegli atver aizmugurējās durvis. Izrādās, ka tās parasti nepiesalst... es pēc tam reizes trīs to faktu izmantoju. Ja durvis neveras, nogaidīju kad placis tukšs un kāpu pa aizmugurējām un tad pāri visiem sēdekļiem... nu jūs varat iedomāties.
Jā un to Māri arī atcerojos. Viņš bija tas kurš servisā man nomainīja riepas un jautāja, ko darīt ar vecām. Es šim teicu, varbūt drošībai var vienu atstāt rezerves ritenim. Šis jautāja, vai tad man bagāžniekā nav. Atbildēju,- Es labi zinu, kas ir manā bagāžniekā. Un tad viņš to atvēra un "atrada" rezerves riepu un pat domkratu...
