Ā, sapratu, ka cilvēks mainījies, kļuvis citāds, uzvedas riebīgi.
Tīri teorētiski nespēju iedomāties, kā var sajaukt mīļoto ar citu. Tad pirms tam viņš tikai pa gabalu platoniski mīlēts? Ne skūpstīts, ne apošņāts? Ne pieskārieni izjusti? Un klusējis mūžam? Ja jau pēc balss gultā nav atšķirams. Tad kas tā par tādu dīvainu mīlu bijusi? Nē, nevaru iedomāties pat teorētiski. Ja nu vienīgi kā Kvadra saka - pilnīgā bezfilmā, bet man bezfilma iestājas, taču bremzes neatlaižas.
Un kāpēc baudai būtu jāpārvēršas par riebumu? Nē, nu vienīgi tad, ja tas sajauktais gaismā izrādās sifilitiķis ar nopuvušu degunu... Un pašai iesnas, ja nesaoda smaku.
Bet tas, ka vienkārši sekss ar garāmgājēju var būt pārpasaulīga bauda, kamēr ar cilvēku, kuru mīli līdz pēdējai molekulai un dvēseles dziļumiem, ne šis ne tas, to gan es varu apgalvot. Var jau būt, ka tā mīla nebija absolūta, ja jau ar seksu nu tā, bet ar to, ar kuru sekss izcils, nekas cits tā īsti nebija iespējams, un lielā mīla jau nu ne tik. Ideālais variants, ka milzu mīla ir garantija pārpasaulīgam seksam nav garantēts. Pat tad ja viens otram pirmie, var baaaigi aplauzties. Nē, nu ja nekad neuzzinās, ka var būt labāk nekā ar to vienīgo vīrieti, tad varbūt sāpe mazāka, bet ne velti pirmssimtgadu laikos, kad ņēma par sievām nevainīgas un šķirties tik viegli nevarēja, pēc kāda laika un dažiem bērniem sekss bija kļuvis par mokošu "sievas pienākumu".
