Izlasīju. Šķiet, baigi labi saprotu par to nogurumu, kas krājas no mūžīgiem pienākumiem un nepieciešamības atbilst kaut kādām prasībām. Tajā pašā laikā pastāv tāda kā neērtības sajūta pieminēt savu nogurumu, jo "no kā tad tev tas nogurums, kas tad tev nekaiš, kas ir tavs grūtums salīdzinājumā ar..." Un ar ko salīdzināt tā, lai tev kauns paliktu sūdzēties, jau vienmēr atradīsies... Tā i izdegam...
Piekrītu, ka jāmācās kaut nedaudz atvilkt elpu, atrast laiku pašam sev, rast prieku ikdienišķos it kā sīkumos, kādi nu kuram tie varētu būt, kam pačupošanās, kam vienatne.
