Bēres. Kad ierasties, kad ne?

[Trix]

Atkal viens feins, senlaikos man svarīgs cilvēks ir pārkāpis To līniju. Neredzēts 20 un vairāk gadus. Bijām draugi, dzīve aiznesa katru uz savu pusi. Uzzināju, ka aizgājis tālus ceļus uz neatgriešanos. Bēres rīt.

Domāju. Ja būtu vairāk laika, saņemtos (puķes, drēbes, bērnu menedžments...) aizbrauktu atvadīties. Varbūt rīt pēkšņi piešķilsies un aizbraukšu.

Cik tuviem cilvēkiem jūs braucat uz bērēm (atvadīties, nav runa par mielastu)? Vecvecākiem, vecākiem, vīram/sievai... un vēl? Bijušajam? Kolēģim, kas bijis draugs? Kaimiņam, ar kuru sirsnīgas attiecības?
Vecāki, vecvecāki, tēvoči un tantes - jā, obligāti. Bijušais draugs, arī obligāti. Bet kur ir robeža? Ja mana nervu sistēma šņaukājas un raud pie mazākā iemesla?



P.S. Slēdzos ārā, lasīšu rīt rīta agrumā. Ja vispār kādam būs kas sakāms...

[Spārka]

Cenšos izvairīties, cik vien iespējams.

[fiasko]

Tuvāku radu bēres, protams, mēdz būt arī pienākums.
Tās citas reizes tikai tad, ja ir sajūta, ka jāaizbrauc un nav ikurāt pāri visai Latvijai jābrauc, ja varu laika ziņā sakārtot.

[Trix]

Pagājušā gada beigās radinieks, ex, - pat nešaubījos, - tagad vienkārši draugs, ar ko kopā strādājām, hobijojām... es viņam biju svarīga.
Nezinu.

Rīts, protams, gudrāks par vakaru...

Kaimiņu tantēm nebraucu uz bērēm, piedomāju, bet klusībā pie sevis.
Kaut kā strauji tas viss.

[Trix]

Pāri Latvijai nav, Rīga.
Ai, nezinu. Lauleni pazīstu, bērnus redzēju vēl mazus.
Visu info te neizlikšu, tomēr vieta publiska....
Labi, rīt domāšu.


P.S. Paldies, mīļās, par komentāriem.

[baaciens]

Līdzjūtība!
Uz šo jautājumu nav pareizās atbildes.

Ja tas nav kā pienākums, no kā nevar izvairīties, tad tikai pēc pašas sajūtām. Pašai viss jāizvērtē, lai pēc tam nav sev jāpārmet.

[Luīze]

Ja nav gluži tuvinieks, kura bērēs ir pienākums būt, vadītos pēc savām sajūtām - pēc tā, vai gribu un varu tur būt.

[kvadra]

Nav jau tādas striktas robežas. Viss pēc sajūtām. Piedomājot arī, vai pakaļpalicēji mani tur vēlētos.
 
Esmu daudz bērēs bijusi. Radi, tas pats par sevi, cik tad man vispār viņu ir.  Draugi, draugu vecāki un, diemzēļ, arī bērni - braucu atbalstu draugus. Ilggadēji labi kaimiņi - "čuhņā" dzīvojot, cits citu gadiem pazīstam.
Vispār, ja man piezvana, pasaka kur cikos un aicina atvadīties, es to arī daru. Protams, bez pretenzijām uz mielastu.
Man šķiet, ka pavadīt cilvēku, tas ir tā kā cilvēcīgi. Pēdējais gods vai kā to pasacīt... Un man šķiet, ka tai dvēselei arī tas nav vienalga...


Tiesa, ar gadiem, jo tuvāk pašai tā bedre nāk, arvien nepatīkamāki kļūst šie pasākumi... Bet es neizvairos.

[tuk]

Ja par bērēm paziņo /uzaicina/ aizgājēja tuvinieki, ietu. Nu ja nav tā, ka tādēļ "pusdzīve" jāpārkārto. Tātad, viņiem svarīgi, lai es ierastos, ja aicina. Ja uzzinātu nejauši, ietu ja man būtiski atdot pēdējo godu šim cilvēkam.

[mellene88]

Vados tikai pēc savām sajūtām..un attiecībām ar to otro. Kā sirds, čujs ,ņuhs un fvz kas vēl tur  saka, tā daru.
Apkartējiem nulles svarīgums...

[Minne]

Esmu no tiem, kas neuzskata, ka atvadīšanās vai "goda atdošana" var notikt tikai bērēs

[Amālija]

Arī vados pēc sajūtām. Ja iespējams, izvairos. Un piekrītu, ka atvadīties var vienatnē, divatnē citur. Bet, ja jūtu, ka jādodas, tad jādodas.

[Trix]

Paldies par dalīšanos ar pārdomām.

[Nāra]

Vispār, skumji, kad esi bērēs, kur tikai saujiņa cilvēku- tiešām šis cilvēks nevienam neko nav nozīmējis? 
Runāt jau var visu ko, bet tas ir tikai normāli, ka pat cilvēki, kas gadiem nav satikuši nelaiķi, atlido uz bērēm.
Agrāk tā nedomāju, jāpiebilst.

Cenšos izvairīties, cik vien iespējams.

[Valentiinis]

pielikšu klāt savas 5 kapeikas, kā parasti, īsti nav par tēmu.


mēdz būt tā, ka nelaiķi pazīsti labi, viņa/ viņas mirušo dzīvesbiedru arī, bet par bērniem vai citiem tuviniekiem zini tikai no nelaiķa teiktā.
tad gribētos, bet netiec, jo nezini, ka cilvēks miris!


otrs variants - kolēģis cienījamos gados lielā iestādē. visi darbinieki aicināti, bet maz kopīga bijis ar nelaiķi.
var bet, kāpēc iet???