Gribētos vēlreiz izbraukāt Amerikas dabas parkus, Āfrika ir interesanta, Sarkanā jūra ar koraļliem, zivtiņām un snorkeli. Gribētos redzēt kā dzīvo dažādas dabas ciltis, kas civilizāciju nav redzējušas. Uz īsu brīdi gribētos Antarktīdu paskatīties (bet ne ilgi, es esmu salīga). Patīk tuksnešainās, kalnainās vietas.
Bet vairāk interesē daba, nevis cilvēki. Ļoti patīk vietās, kur cilvāki nav izbradājuši milzu takas un pieķēzījuši tuksnesi ar cigarešu galiem un pudeļu korķiem kā Ēģiptē. Gribētu, piemēram, Vidusāziju apceļot, bet paralizē jau doma vien par viņu ekstraverto viesmīlību. Ja es varu apēst, maksimums, vienu vistas kāju, bet mani godājot, kauj aunu (turklāt aitas gaļu es nesagremoju), tad man tās būtu mocības, un saimnieki būs apvainojušies....
Un visu gribētos tā, lai ir droši, lai, piemēram, iekļūstot kaut kādā vietējo uzbrukumā, es varētu vienkārši aizteleportēties. Negribas vairs nekādus ekscesus ar šaušanu, nepieēdināmiem moskītiem un tamlīdzīgi.
Nepatīk organizētais tūrisms (tagad visi autobusā, braucam 2 stundas, 2 stundas apskatīt objektu, visi bariņā, ātrāk, ātrāk, braucam tālāk, jo jāpaspēj nākamajā vietā... nofotografēt neko nevar, jo visur tūristu bari...), patīk pašu organizētais - izplānots maršruts, rezervēti daži pieturpunkti, bet pārējais brīvā plūdumā pēc apstākļiem, bet tas maksā daudz vairāk.
Īstenībā tie tādi sapņi vien, nekur es vairs neaizbraukšu, cik paspēju jaunībā, tik arī manam mūžam būs. Reizēm piesēžos pie Geoguessr vai pa google maps pavazājos. Ja pietiekami ilgi staigā, var dabūt diezgan labu klātesamības sajūtu. Tie arī visi mani ceļojumi.
