Avīzes joprojām drukā, tās ir legāli nopērkamas un pasūtāmas.
Man pērnā gada avīzes, čupiņā sasietas, atdod vīra vecāki - viņi pasūta un lasa. Man sen ir alerģija pret presi, izlasu anekdoti un gana. Retu reizi, burzot lapas iekuriem, trāpās kaut kas interesants, tiem rakstiem "uzreiz" nav būtisks. Avīžu čupiņa stāv zem krāsns, puikas šad tad kurina. Vai paņem avīzi, ko palikt zem karstās līmes darbiem. Un šad tad aizlasās - sēž uz grīdas un kaut ko lasa.
Nesaprotu, kas tur tik dīvains, lai bakstītu lērumu jautājuma zīmju? Ka mājā mēdz būt vecas avīzes? Vai ka puikas prot lasīt un to labprāt dara? Es arī bērnībā lasīju visu, ko varēju atrast ieskaitot šampūnus un veļas pulveri. Manējie arī lasa. Un?
Tiesa, skolai tur mazs nopelns, jaunākajam lielākā daļa klases lasa kā pa celmiem. Piektajā klasē.
