sīkiem burtiem sākuma informācija:
"šis ir tikai viedoklis, ar to es nekādā veidā nevienam nevēlos mācīt dzīvot"
tēma piederīga garāžas pļāpām, tāpēc arī ir šajā sadaļā.
Vienvārdsakot par dzeršanu. Tā kā es to esmu darījis, bet vairs nedaru nu jau pietiekamu laiku, man ir izveidojies kaut kāds kopsavilkums. Vispirms par dzeršanu mūsu paaudzei. Mums tas bija aktuālais rīcības akselerators galvenokārt jaunības dienās. Es teiktu - līdz gadiem 30-32 vajag dzert un sākumā var arī tā dūšīgi. Tad vēl statuss jaunietim nav tik nopietns un dzeršana palīdz eskalēt parastus nortikumus par neaizmirstamiem piedzīvojumiem. Un kad gan vēl citkārt kā jaunībā. Ir labi, ja cilvēks jūt, cik tālu viņš var iet - te es nedomāju, cik devas vienā reizē, bet gan cik bieži dzert līdz būtiska reibuma pakāpei. Tādā veidā mūsu vecuma cilvēki pārsvarā ir ieguvuši galvu reibinošus piedzīvojumus, ko skaidrā prātā nekad nebūtu atļāvušies.
Bet ir viens moments. Dzerot tiek zaudēts laiks. Gan pašā procesā, gan izejot no šī stāvokļa. Otrs moments ir veselība, trešais - iespējamā atkarība, kas tomēr skar tikai vienu salīdzinoši nelielu daļu. Šīs trīs lietas ir tās, kas rada nevēlamas blaknes tālākā dzīves gaitā, es teiktu, pēc gadiem 35. Laika ritējums kļūst ātrāks (tas paliek aizvien procentuāli īsāks salīdzinājumā ar jau nodzīvoto laiku), laiku ir jāizmanto darbībai. Veselība - zināms stāsts, atkarība ari. Šībrīža skatījumā es nevaru atļauties nosviest zemē laiku, ko no manis bez atlīdzības paņemtu dzeršana. Tas ir no fizikālu parādību jomas. Nesalīdzināmi skaidrāka uztvere ir nākamais moments, bet to neminēšu kā argumentu, jo tam netic lielākā daļa to, kuri turpina lietot mazās devās.
Tā kā - tad, kad ir sapelnīts vētraino piedzīvojumu handikaps turpmākajai dzīvei, ir laiks pievērsties kam nopietnākam un piedzīvojumi būs nopietni, pat ekstrēmi, bet loģiski un pārdomāti, atbilstoši attiecīgā vecuma statusam. Bēdīgi ir tad, ja jaunību pavada rukājot un dzert sāk vēlāk, cenšoties atgūt nokavēto.
Ja pārmēru ātri cilvēks pievēršas ļoti mērķtiecīgai sevis pašrealizācijai bez dzeršanas, es domāju, ka viņš tomēr mazliet zaudē un negūst no dzīves visu kolorīto notikumu gammu. Un lai arī es nekādi nenosodu šos cilvēkus, man tomēr dziļi iekšā ir sajūta, ka viņi kaut ko tomēr ir palaiduši garām. Atgūt to nevarēs, sākot dzert vēlākos gados. Citādi uztvers pats dzērējs un kur nu vēl apkārtējā sabiedrība.
Jā, kādēļ gan tā mēreni pa vakariem nevarētu ieķitēt visas dzīves garumā. Tas taču ir forši. It depends. No cilvēka. Ko viņš vēl grib dzīvē izdarīt. Par traucējumu procentuālā skalā es dotu ap 20% (vismaz), ka regulārā ieķitēšana samazina gribu un savu mērķu sasniegšanas spēju. Un šajā sakarā man pat ir tāda doma, ka vēlāk, kad viss būs apdarīts un neko lielu vairs sākt nebūs jēgas, pie iedzeršanas varētu arī atgriezties, bet ne tagad, nekādā ziņā ne tagad. Tagad katra diena un stunda ir zelta vērta. Arī tas, ko es te forumā ierunāju, arī tas palīdz man kopējā virzībā, jo domas ir jāsadala, tām jānobriest un jānāk no intuitīvās apziņas, ko nevar panākt nepārtrauktā ritmā ražojot intelektuālo produktu.
Nedaudz man nav skaidrs par šodienas jaunatni, jo viņi vairs nepiedzeras tā kā mēs kādreiz un visumā ir baigi mērķtiecīgie (varbūt tikai ap mani tādi ir redzami un citur tā nav, nezinu). Un man nav skaidri tie viņu dzīves formēšanās principi, cik tālu tad viņi savā mērķtiecībā ies un vai nesaies uz īso. Bet visā visumā, varu izteikt cieņu no līdz šim novērotā. Protams, ir jau sliktie kadri, bet pat ja viņi ir par slinku kvalitatīvi strādāt, viņi vismaz diezgan skaidri zina, ko grib. Nu lai viņiem veicas, bet kā jau teicu, man nav īsti skaidra šisdienas jaunatnes nakotnes attīstības vīzija.
Bet ja reiz šāda viela kā alkohols ir radīta, tad tas ietilpst Lielajā Dievišķajā plānā, lai panāktu pretstatu līdzsvaru virs zemes.
