Šodien, laiski bradājot pa ūdeni, klausoties viļņu šalkoņā, sabāzusi rokas kabatās, ļāvu domām brīvo lidojumu. Nez kādā sakarā iedomājos par psihoterapeitu. Par profesiju un par cilvēku. Vai nav tā, ka psihoterapeits lieliski zina (varbūt nemaz ne tik lieliski) cilvēka iekšējās pasaules struktūru (?), problēmu risinājumus. Bet tas pēc grāmatām un studijām. Bet kā ir ar pašu? Nav tā, ka viņš ir padla jedakijs, bet gudri vāvuļo, klusībā sūtot klientu trīs mājas tālāk?
No vienas puses, risinājumu problēmām jau nav nemaz tik daudz. Tikai - kas der vienam, neder citam.
Šodien, šķiet, ka beidzot izdevās tikt puslīdz ar sevi skaidrībā. Skaidrībā par to, par ko cepos kādas pāris nedēļas. Iedomājos, ka es uzklausu Amāliju. Uzdodu viņai jautājumus, gaidu godīgas atbildes. Tāds skats no malas. (Cerams, ka tā nav šizofrēnijas pazīme).
Jautājums - kā jūs risināt iekšējās problēmas? Varbūt kādam to nav. Bet vairumam tomēr mēdz rasties.
Vienam tas ir darbs, darbs, darbs. Citam alkohols. Vēl kādam veikali, sarunas ar draugiem. Garas pastaigas. Traka braukšana ar auto.
