Vecums.
Slimība.
Matkritis.
Nē, ne onkoloģija, pēc ķīmijterapijas mati ataug.
Kā samierināties ar to, ka esi kļuvusi par tanti? Nevaru saņemties. Mati izbiruši, dažus gadus mēģināju cīnīties, šo cīņu zaudēju, palikusi peļaste mazā pirkstiņa resnumā. Pagaidām vēl saspraužu tā, ka neizskatās pārāk šķidri, bet tas arī nebūs ilgi. Ko tālāk? Nogriezt īsus? Vienmēr bijuši pusgari, šobrīd mazliet pāri pleciem. Īsu brīdi jaunībā bija zēngalviņa, jutos slikti, ataudzēju. Apkārt redzu kā sievietes, kuras garus vai pusgarus matus nogriež īsus, pēkšņi izskatās vecas. Kā tantes, nevis kā kundzes. Lai kā stāstītu, ka īsi mati padara jaunāku, es redzu pretējo. Arī tad, kad tas mani vēl neskāra, redzēju to pašu.
Šinjons? Parūka? Vai samierināties, padoties un nogriezt?
Bet kā samierināties? Klāt pie samierināšanās, ka nekad nevarēsi to, šo un gandrīz neko, arī tas vēl.
Nespēju pārspīlēti jautri mēģināt sev iestāstīt, ka jauna frizūra nozīmē jaunus apvāršņus, jaunu dzīvi, sevi palutināt, apmeklēt salonu, ļauties rūpēm un pārējo bulšitu, jo tie nav jauni apvāršņi, bet finišs, griezīšu pati, jo saloniem naudas nav un nebūs. Pēc tam mūžīgā cīņa, lai īsā frizūra neizskatītos pēc izgulētas retas mačalkas.
Nez kāpēc gribas raudāt.