Meistaru un Margaritu lasīju vismaz reizes četras, droši vien vēl izlasīšu- stāv plauktā un gaida. Bībeli, jāatzīst, neesmu vēl pieveikusi, kaut gan arī ir.
Bet esmu aizdomājusies ne reizi vien. Jēzus liktenis. Tik daudz sekotāju un jūsmotāju, mācekļi labu laiku blakus un tad aiziešana - viens pats, visu nodots un tikai kaut kāds romiešu karavīrs, vienīgais, kam izrādās ir sirds un kas aiz žēlastības samitrina viņam izkaltušas lūpas. Neviena blakus, tikai Dievs, kam jautāt. Vai tas nav drausmīgi, atdot savu dzīvi par cilvēci, kas tevi ir nodevusi un nomirt vientulībā? Drausmas
Par Jūdu arī biju iedomājusies. Kā tas var būt, kas notika tā cilvēka dvēselē? Sekot ikdienā savam skolotājam, jūsmot par to, pierakstīt katru soli... Un pēkšņi nodot. Kāpēc? Nu ne jau naudas dēļ, viņš nebija no nabagu ģimenes. Nu iedeva viņam tos 30 naudas gabalus, paņēma. Bet tur ir jābūt kam vairāk. Es domāju, ka tā bija skaudība, kas gan cits? Sākumā, droši vien ticība, bet ar laiku vairs nebija vietas ticībai viņš apskauda savu skolotāju par to, kā tas spēj aizraut tautu, par to ko prot un var. Varu tikai iedomāties, kas tur tai dvēselē par jūtām vārījās. Diez vai varēja paredzēt, ka nododot Jēzu viņš bija parakstījis tam nāves spriedumu. Droši vien, domāja, ka tā būs tāda sīka neģēlība kas nav salīdzināma ar paša skaudību nomocīto sirdi- lai arī nedaudz pamocās, kā viņš. Un es ļoti ceru, ka Jūda pirms dabū galu, izjūta vainas apziņu. Kaut gan, kuru tas vairs uztrauc. Bet ja padomā, savā ziņā, ko gribēja to dabūja - tagad viņa vārds un "slava" arī ir vēsturē kalti.
