Īstenībā Latvija ir interesantā stāvoklī, jo līdz 1990 gadam "negatīvā domāšana" bija nacionālas pretestības sastāvdaļa, t.s., nevajag sadarboties ar "komunistu internacionālistu" pozitīvisma aktīvistiem, kas izdomā virsādas murgainas lietas. Protams, ka vienā vakarā nekas nevar izmanīties, un es pieļauju ka pārējas laikam vajadzēja beigties 2020. gadā. Kā tad tam vajadzeja izpausties - ir pamatjautājums, no "kāpēc mums nekas nesanāk" uz "ko mēs varam panākt". Protams, ka īgns postpadomju latvietis teiks, ka jautājums pēc būtības ir viens un tas pats, diemžēl jā, un būtība atšķiras tikai no kuras puses uz problēmām paskatās. Un vistraucējošākais šai pārejai ir apjukums. Situācija, kad tu nespēj nedz negatīvo jautājumu noformulēt, nedz pozitīvo, proti, definēt lietas, kas Tev (sabiedrībai) traucē. Vajag izgulēt šo apjukuma posmu, transcendencēt sevi skaidra prata cilvēkā, un dzīvot tālāk ar skaidriem mērķiem un līdzekļiem, par kuriem var runāt un diskutēt, bet nevis vārīties bezsakarā par kaut kādām stulbībām.