Ja par mīlu no dzīves, nevis literatūras varoņus pieminot, tad manā dzimtē, bij šads fakts. Droši vien, kaut kur ap 18 gadsimta vidus blakus sādžās dzīvoja divas saimes. Bērnu abās bija daudz, visi viens otru labi pazina un bija tur kāds pārītis kurus saistīja maigas jūtas. Tad kādā brīdī vecāki no vienas sādžas nāca uz otru lūgt meitas roku savam dēlam. Meitas vecāki jautāja tai, vai piekrīt un viņa protams piekrita. Tālāk bija kāzas, pārim piedzima 7 bērni. Meitene bija manas vecmāmiņas vecmāmiņa. Viss it kā OK. Kāpēc es to stāstu, kur intriga?
Vispirms, puiša vecāki, kaut kāda iemesla dēļ izvēlējās ne to meitu kuru puisis mīlēja. Droši vien, uzskatīja, ka dzīvē nav vietas tādai figņai, kā mīlestība. Dzīvei vajag kaut ko nopietnu, strādīgu, nevis lidināšanos mākoņos. Ko domāja puisis, klusi cerēja, ka meitene atteiks, jo viņa labi zina, par māsas jūtām. Tad nākama precību gados būs viņa mīļotā. Ko domāja meitene, kas piekrita? Par to, ja atteiks vis foršākam puisim apkārtnē, diez vai kāds no citiem pieteiksies un viņa paliks vecmeitās. Ko domāja meita kas to puisi mīlēja? A kam tas vispār interesēja, strādāt vajag nevis sapņot par mūžīgo mīlu ;o)))
