Nu, es būtu sīkos uz skolu aizvedusi, man nav rīta paradums ziņas lasīt...

Pat e-klasi ne vienmēr apskatos no rīta, ja jau ir viss redzēts vakarā.
Tehniski man tā brīvdiena neko nemaina, puikas izprasījās aizbraukt pie Brīvības pieminekļa, - tiesa, šķiet, pirmo un pēdējo reizi šādu pasākumu klātienē skatīties. Ar vilcienu. Stāvus tamburā. Skābeklis tikai tad, ja atver tuvākās durvis... Kolorīti. Man ta nekas, atcerējos jaunību, bet sīks gandrīz noģība.
Rīgā centrā pūļi šausmīgi, mums paveicās redzēt piebraukušos hokejistus pa autobusa logu.

Dziļāk pūlī vispār bija tikai muguras. Sakaru torņi aizsisti, sakaru nav, kas pazuda, tas pazuda, atradīs vakarā...
Bet nu lai tiek puikām hokejs.
Ja mums būtu bērnudārza vecuma bērni un abiem vecākiem būtu jābūt darbā (ne jau visiem ir brīvdienas), tad tā būtu problēma.
Ideja īstenībā ir laba, galu galā mums gandrīz vienas vienīgas sēru dienas kalendārā, priecīgs notikums nemaz nav lieks. Tikai būtu derējis pieņēmējiem pieņemt lēmumu ātrāk, vismaz kamēr vēl visi neguļ, - kaut ap 20-21, lai tie, kas var, paspēj saorganizēties, nevis rīta agrumā pamodušies, atklāj, ka ir brīvdiena.
Izkarināju karogu.