Vot man arī ir ko teikt pa tēmu "kaitēkļi un cīņa"
mūsu mājā jauns iemītnieks. Spārnots un bezkaunīgs. Trīs dienas. Jau labi iejūties un ar visiem sadraudzējies. Košaks vispār no viņa bez prāta. Aizmirsis par saviem 17gadiem, ūsas un aste pa gaisu, drasē pa visām istabām, gāž apkārt iedzīvi vai skumji blenž logā, ja tā sasodīta muša nolīdusi kaut kur atvilkt elpu. Šad tad tas lidonis pamana arī mani, nosēžas uz rokas un ar interesi vēro monitoru. Tai brīdī man liekas, ka šam ir kādas intelekta pazīmes vai atkal pietrūkst siltuma, uzmanības, ... vai ko tur vēl es viņaprāt varētu piedāvāt. Es atkal skaidri izprotu savu misiju, tālab vakar bodē iegādājos mušu dauzamo pletni un turu to pa rokai. Mušas kungs ātri noreaģēja, parādās tikai tad, kad tas verķis man nav pa rokai, gudrs maita. Tai pašā laikā es prātuļoju, varbūt šams vienkārši nobeigsies dabīgā ceļā, vai arī košaks to beidzot noķers un man nebūs jāuzņemas atbildība. Jo būtībā esmu miermīlīgs cilvēces pārstāvis. Kaut gan atceros, ka pāris nedēļas atpakaļ likvidēju kādu biti. Tikai tāpēc, ka kaķis varētu tai piecirst kanti un norīt. Kaķis man rūp vairāk, jo mēs esam ilgāk pazīstami. Nožmiedzu un izmetu pa logu. Sirdsapziņa moka joprojām, jo tā bite varētu vēl dzīvot un nebija vainīga ka viņai ir spārni. Tā nu mēs te dzīvojām.
