Vienkārši pļāpa. Nejauši noklausīta bērnu saruna. Kaimiņu bērns ar tādu absolūtu un neaprakstāmu izbrīnu balsī [vai tiešām tā mēdz būt??] jautā manējam - vai tiešām tavs tētis alu dzer tikai lielos svētkos??! Manējais ar tikpat lielu apmulsumu [a kas tur tāds??] – nu, jā...
Īstenībā pareizā atbilde būtu bijusi - dzer, kad gribas, bet gribas reti. Vasarās pie grilētas gaļas (bieži bezalkoholisko, garšas pēc), Jāņos kādu pudeli. Nu nedzeram mēs regulāri. Bet jautātāja tētis katru nedēļas nogali piesūcas kā dēle, ālējas, bļaustās un uzvedas kā tipisks urla. Cik dažādi tomēr tie dzīves modeļi.
Visvairāk aizdomājos par to izbrīnu jautātāja balsī - bērnam ir atklājums, ka ir tēti, kas nepiemaujas katru piektdienu līdz baltajām pelītēm. Jācer, ka kaut kas tajā galviņā tomēr būs sakustējies, un varbūt kāds no tā bara izaugs kaut cik normāls, nevis kopēs vecāku modeli.
Un vēl aizdomājos, ka nav tāda pareizā dzīves modeļa, - mums nav problēmu ar alkoholu, bet ir citas dižproblēmas. Vēl jautājums, kas ir sliktāk.
Un ka degradētā vidē (lēts, draņķīgs dzīvojamais fonds ārpus pilsētas) ir lielāka iespēja iegūt zemas kvalitātes kaimiņus, bet kvalitatīva vide (jaunie privātmāju rajoni) negarantē lieliskus cilvēkus (sk. Bruksles atvasi). Kaut gan - iespēja mēslu kaudzē atrast zelta gredzenu ir daudz mazāka nekā iespēja to atrast lielveikala miskastē.
Tāda rīta kafijas pārdoma.
