Krimsonam “Patīk” spiedu par viņa domu/filozofiju, ne par īpaši uzsvērto attieksmi pret Spārku.
Protams, ka mēs spējam spriest tikai mums ierādītu rāmju un mācību ietvaros un tikai retais aizkļūst (ja vispār) kur tālāk. Ja nu kāds vīzijās vai sapņos (vrb tas ir viens un tas pats?) nonāk starpzvaigžņu un starpgalaktiku telpās, tad nav dzirdēts, ka kāds nonāktu dziļokeānā, kas taču ir mūsu īstā dzimtene (pēc vienas no teorijām). Tāpat manī neierunājas nēģera saknes. Vai beduīna. Vai roņa.
Mēs esam savstarpējas mijiedarbības un mantojumā atstātu sistēmu produkti šajā dzīvē. Baigajā putrā, un kaut kādu skaidrību (ja vispār), pieturaspunktus, spēj radīt tikai tas pats rāmītis jeb sistēma, ko mēdzam saukt par ticību. Citādi būtu jānojūdzas, un nojūdzas tie, kam grūti ierūmēties rāmjos. Ticība palīdz izturēt šo konkrēto dzīvi, bet kas būs aiz tàs, pēc tās? Ticīgie tic, daudzi kkam tic,, bet jautājums - vai notiks tas, kam tic vai cer? Vai bezjēdzīgā Samsara? Vai bezjēdzīgā nebūtība?
Kāda iespēja skudrai uzlabot savu karmu? Būt labai, priekšzīmīgai un apzinātai, ne? Vai skudra spēj būt slikta, slinka un apzināta? Vai haizivs spēj nebūt plēsēja?
