Toreiz un tagad
Par "Toreiz un tagad" man ir tāds jauks salīdzinājums.
1974. gada izrādes "Šveiks dodas karā" dziesmas tika izdotas skaņuplatē. Es kā sīks skuķis klausījos, likās tik jaukas un romantiskas dziesmas - "...un zied man tava roze plaukstā/Un tevī ziedu es tāpat...". Pēc vairākiem (nu, labi, vismaz 10) gadiem, kad biju uzzinājusi, kā tad īsti tie bērni rodas, visas izrādes dziesmas atklājās jaunās krāsās. Lūk tā ir māksla - apdziedāt seksu tādos pusvārdos, ka naivākam prātiņam nav ne jausmas, bet saprotošam - ir pilnīga erotika.
Toties salīdzinājumā mūsdienu izrāde ar Arturu Skrastiņu - nu prastas, vulgāras un primitīvas tās dziesmas.
Tāpat arī ar slaveno Minnes minēto potīti (par ko man bija slinkums domu formulēt - iesāku un izdzēsu

) - kas agrāk bija ne tik vienkārši pieejams, tas tagad pats skrien pakaļ. Līdz ar to ir mainījusies arī attieksme pret seksu un tā loma dažādos sabiedrības notikumos.
Protams, prostitūtas ir bijušas jau aizlaikos, bet tas tomēr ir cits stāsts.