Autors Tēma: sapnī kas tik nenotiek...  (Lasīts 104475 reizes)

0 lietotājiem un 1 viesis lasa šo tēmu.

Atslēdzies Pifs

Atb: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbilde #1140 : 2022. gada 01. septembris, 10:42:21 »
...Mājas pagalmā auga milzīgs kaktuss. Nu, līdzīgi kā akācija, bet kaktuss. Milzīgs, pārstiepies pāri pagalmam, Es saku mājniekiem, ka vajag piesiet pie jumta, lai negāžās cilvēkiem virsū...

Atslēdzies Minne

Atb: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbilde #1141 : 2022. gada 08. septembris, 15:08:36 »
 Pēc gandrīz 3 gadu desmitiem ne no šā, ne no tā sapnī redzēju savu jaunībsdienu Lielo Mīlestību.

 Esmu kkādā palielā telpā, kur apmetušies viesstrādnieki no ārzemēm, tajā skaitā Tas Vīrietis. Kā jau pie večiem, kārtības maz, nospiedoša atmosfēra. Liels saviļņojums, jo pēc tik ilga laika atkal redzamies, izdomājam iziet pastaigā un nošķirties no pārējiem, parunāt. Ārā patumšs, ejam uz kkādu parku, pēkšņi traki dubļi, ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet, man kājās balti snīkeri. Vīrietis, gandrīz līdz potītēm brizdams, tiek pāri, pēkšņi viņam rokās spieķis. Es kā kaza lēkāju uz visām pusēm, meklēdama sausākas vietas.
 
Aizejam līdz parkam, apsēžamies, aizkustinājumā glāstu viņa seju, kaklu un redzu, cik ļoti novecojis. Pirmkārt jau tas spieķis. Un tagad, kad esmu tuvu klāt, redzu, ka, viņam runājot, liekie zobi, cilājas, ļurkājas un nestāv mutē. Tāds pavecs vīrs. Un stāsta, ka esot nokrities par 50kg. Pie sevis nodomāju - ak, jēz, cik tad tu biji uzēdies pa šiem gadiem, ja vēl tagad, pēc 50kg nomešanas, ir manāms paapaļš vēders?
 
 Pēc laika turpinām ceļu, ielas malā stāv līdz zobiem bruņoti karavīri aizsargtērpos. Cenšamiem pēc iespējas neuzkrītoši paslīdēt tiem garām, nepievēršot uzmanību. Kkādā posmā mums sāk sekot vēl viens no maniem bijušajiem, mums jāslēpjas un jābēguļo. Vīrietis ar spieķi ielien kkādā šķūnī, es saucu pakaļ, ka tā nav laba doma, bet viņš nedzird. Tā ir - pēc brīža šķūņa platākā siena paveras kā priekškars un kā uz ekrāna redzams milzīgs Pundura Pu ģīmis. Un tiem bruņotajiem kareivjiem tagad būs šaušanas treniņš - jāsašauj lupatās tas portrets. Saprotu, ka šķūnis tiks burtiski sacaurumots.
 
 Mūku tālāk, tumsa, kkādas augšupvedošas mežu takas. Pa starpu akmens trepes kā kādā klosterī, tur lavos garām mūķeņu korim, kas tur rokās svešturus ar aizdegtām svecēm un dzied ziemassvētku dziesmas

Atslēdzies Minne

Atb: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbilde #1142 : 2022. gada 18. septembris, 11:54:39 »
Kkāds starptautisks liela mēroga pasākums. Milzu zāle kā stadions, pilns ar pajauniem cilvēkiem. Mēs ar kori arī klāt. Pienāk mūsu kārta iet centrā. Viena sīka dāma, vācu valodas skolotāja, ņem un mikrofonā kko sāk runāt latviski. Runā un runā. Un tad man pielec, ka nav jau tulka, un tas, ko viņa tur latviski saka, ir priekš kaķiem, nevienu tas neinteresē. Šķiet, ka uzvelkam aŗī kādu melodiju.
 
Tad pēkšņi mūsu priekšā ir putins - burtiski metra attālumā. Un viņš savā mierīgajā, mazliet ironiskajā tonī ar pārliecību mums saka - Nato tiks iznīcināts, tas neeksistēs - ar to automātiski domājot arī Latviju. Man neomulīgi no viņa un viņa miera un pārliecības.

Šķiet, ka beigās vēl bija kāds svarīgs sīkums, bet esmu aizmirsusi

Atslēdzies Bobs

Atb: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbilde #1143 : 2022. gada 18. septembris, 13:48:36 »
"patīk" gluži nespiedīšu..

Atslēdzies Minne

Atb: sapnī kas tik nenotiek...
« Atbilde #1144 : 2022. gada 24. septembris, 11:39:22 »
Esmu pie kkādas sievietes un man jāpieskata viņas mazais zīdainis, kurš ir maza, pelēka, ļoti pūkaina kaķēna veidolā. Ņemos, bužinu un spēlējos. Pa starpu jāuztaisa viņam aŗī ēdamais - auzu pārslas ar samīcītu banānu. Kkas noiet greizi, ēdiens pazūd, esmu trauksmē, ka tik māte neierauga manas neveiklības. Istabā ir neliels, sekls baseiniņš paplatākas bļodas izmērā, zīdainis-kaķēns pēkšņi spēlējas tur. Uzmanu, bet burtiski sekundes simtdaļā viņš ir zem ūdens un nekustas. Tagad kaķēna ķermenis ir bez spalvām, tāds mazs plikas miesas kamoliņš. Panikā, ka māte ieraudzīs, rauju viņu laukā un pielietoju Heimliha metodi. Izdodas atdzīvināt, viss labi, bet drošības dēļ vēl masēju viņa sirdi. Ir vēl šādas tādas neizdošanās, ko metodiski mēģinu paslēpt. Spēlējamies tālāk, esam laukā, zīdainis-kaķēns draiskuļojas, kamēr iesprūk kkādā caurumā-alā, un es nespēju viņu vairs sasaukt. Lienu iekšā pazemē, bet tur vesels bars mazu kaķēnu, un neviens nav manējais. Pa vidu parādās mežonīga, paplukusi, agresīva kaķene, un man bail, ka viņa nonāvējusi svešo, t.i., manējo. Esmu kārtējā uztraukumā par atbildību, ko neesmu attaisnojusi, turpinu saukt un meklēt zīdaini-kaķēnu. Šķiet, beigās tomēr viņš parādās un dodas man rokās.

Kkur sēžu, nez kādēļ kaila. Blakus burtiski 50cm attālumā no manis cieši saspiedušies kopā, arī kaili, stāv daddy un Luīze. Es neceļu galvu augšup, tā ka redzu viņus abus apmēram līdz augšstilbiem. daddy kko glaimīgi bubina, un viņa rokas grābājas gar Luīzi. Luīze tā kā mazliet kautrējas, bet neprotestē. Redzu Luīzes pēdas, tās ir tik miniatūras kā kādai ķīnietei. Padomāju - nebija priekšstats, ka Luīze ir TIK maziņa. Cik noprotu pēc tekstiem, daddy ticis līdz krūtīm, kko piezīmē - te taču nekā nav. Luīze mazliet apvainojusies, sāk vairīties no daddy ķetnām, tad apsēžas man blakus, skatās uz manām krūtīm un tad kā ārste sāk tās pārbaudīt, palpēt un spaidīt