Literāro citātu kladīte

[nakata kngs]

 "Ej jau, Vilni, vai tad tā nav žēlastība, ja bēglim sniedz palīdzīgu roku, kad viņam nekā nav?"   
 "Ja plikam iedod svārkus, kas pašam nav vajadzīgi, tad tas ir saprotams. Bet, ja vēlāk turpina apgādāt, piegādāt un dot, tas izlaiž cilvēku." Kaķenieka pārliecība bija stingra. Varbūt viņš neprata izteikties, runāja īsiem teikumiem, taču Eglītim viņš iepatikās arvien vairāk. Plūmenieks sildīja labi. Kaķeniekam bija ķēriens, sava stingra zināšana, un tā, kā zināms, pelnīja ja ne gluži uzreiz cieņu, tad uzmanību noteikti.     
 "Ticiet man, tas nav uz labu. Tas bojā cilvēka raksturu."  Kaķenieks sakopoja runai spēkus un iekrampējās glāzītes peciņā. "Mūs, franču zonā dzīvojošos, pārējie latvieši, kuri dzīvo nometnēs angļu un amerikāņu zonā, mazliet nožēlo. Lūk, viņiem esot labākas pārtikas devas. Mēs, franči, saņemam dienā piecpadsmit gramus marmelādes, viņi - divdesmit. Mums franči dod četras cigaretes dienā, viņiem - piecas gabalas. Mums jāiztiek ar 300 gramiem maizes dienā, šiem - mārciņa. Dusi mierā, Latvija!"   
   

Laima Kota  "Cilvēks ar zilo putnu" / ES esmu...Anšlavs Eglītis

[true detective]

"Шура, вы глупеете на глазах."

Илья Ильф, Евгений Петров, "Золотой теленок"

[Minne]

Vienu saules citronšķēlīti,
vienu mēness citronmiziņu
mazam izsalkušam cilvēkbērniņam.

Vai cik liesmojoši māju dūmi neglīti!   
Vai cik bezlapaini koki neglīti!
Vai, kā gribas dzimt un nomirt godīgi!
Vai kā gribas sveču pilnu eglīti!

Vienu lakstīgalas sudrabmēlīti,
vienu pieneņziedu sauļu pēlīti
mazam nosalušam cilvēkbērniņam.

Vai cik ložu ķerti nokrīt savādi!
Vai kā lodes nemāk pagaidīt!
Vai kā gribas ne vien pagaidīt!
Vai kā gribas arī sagaidīt!

Vienu zilu, debeszilu cerību,
vienu dzīves uzvinnētu derību
tavējam un manam cilvēkbērniņam.
Cilvēk!
Bērniņam.

/Ojārs Vācietis/

[reno]

Josifs Brodskis, 1986. gads  Vēstule ģenerālim Z
https://snob.ru/profile/31943/blog/1005944/

[Mangusts]

1968. gada dzejolis...

[reno]

1968. gada dzejolis...

Vai, pārrakstījos. Jau uzrakstot likās, ka kaut kas nav pareizi. 1968!!


Snob.ru , no kurienes ieliku, šovakar paziņo, ka turpmāk rakstīs tikai par psiholoģiju, mākslu un bērniem un kara tēma tiek izņemta vispār -sakarā ar jauno pavēli par 15 gadu cietumsodu

[reno]

Dāce Meiere
Vakar plkst. 02:43  ·
nolādētie maskaļi nemainās. tā par viņu darbiem pirmajā “Silva rerum” cikla romānā, vēstot par 1655. gadu Viļņā:
“Pa šaurām šķērsielām no pilsētas bēgošā ģimene nevarēja izvairīties tikai no viena – tai gribot negribot bija jābrauc pa uguns apņemto ielu, kas garām Svētā Erceņģeļa Miķeļa baznīcai veda uz Bernardiešu vārtiem, pa kuriem bija nolemts pilsētu pamest. Norvaišas neredzēja pretīgi apgānīto baznīcas altāri, kurā palēnām gruzdēja aizdedzinātā Vissvētākās Jaunavas svētbilde, un neredzēja no pagraba zārkiem izvilktos kunigaišu Sapiegu ģindeņus, kam kazaki, nespēdami no stīvajiem pirkstiem nomaukt dārgakmeņos mirdzošos gredzenus, bija vienkārši nocirtuši plaukstas, taču viņi ieraudzīja ko svaigāku. Izvarojuši nedaudzās klosterī palikušās mūķenes, kazaki ne tikai bija uzšķērduši tām vēderus, bet bija arī pacentušies piesmieto klarišu augumus ar zobeniem stāvus pienaglot pie baznīcas dārza kokiem. Elžbieta, tikko pamanījusi asins šļakatām apskrējušo klostera sienu, laikus paguva iespiest sešgadīgo dvīņu sejas sev klēpī, lai tie visas šīs šausmeklības neieraudzītu, taču pati nesteidzās novērst skatienu sāņus. Tur, virs klostera žoga, pēc paša Zolotarenko pavēles uz mieta uzsēdinātu, viņa ieraudzīja savu otrās pakāpes tanti, godājamo klarišu abati Dorotu no Siedleščinskiem – piesmietu, ar pārplēstu habitu, izmežģītām kājām, nogrieztu degunu un nocirstiem roku pirkstiem. Pietika ar acumirkli, lai šis skats uz mūžīgiem laikiem iespiestos Elžbietas prātā.”
Kristina Sabaļauskaite, “Silva rerum I”
(vispār tagad, visu kara laiku, ziņas lasot, atkal un atkal prātā iznirst sasauces ar Sabaļauskaites romāniem: gan ar silvām, gan ar imperatori.)

[reno]

tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns

[Luīze]

tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns

Ivars Šteinbergs
...
tā ir valsts, kuras mantojums ir mazvērtības komplekss;
valsts, kuras valūta ir nozagti čaiņiki;
valsts, kuras ģerbonis ir uzsista sievas acs zem tonālā;
valsts, kuras kultūra ir kontrabanda;
valsts, kuras izglītība ir šmaukšanās, šmugulēšana un nodevība;
valsts, kuras vispārpieņemtā prakse ir stučīšana;
valsts, kuras sports ir dopings;
valsts, kuras ārlietas ir psiholoģiskā projekcija;
valsts, kuras kompensācijas mehānisms ir kodolieroči;
valsts, kuras industrija ir piekaušana un pazemošana;
valsts, kuras portrets ir blokmāju prusaki;
valsts, kuras lepnums ir homofobija, transfobija, ksenofobija, rasisms un seksisms;
valsts, kuras etiķete ir apķēzīties un aiz sevis nesavākt;
valsts, kuras neizsmeļamākais resurss ir iemesli piedzerties;
valsts, kuras karogs ir asinssarkanos toņos;
valsts, kuras himna ir smiekli par raudošu bērnu.

[nakata kngs]

"Nevis cerība ir svarīga, es sapratu, bet iespēja, jo arī zīdainim pašam vēl nav nekādu cerību, cerības lolo viņa vecāki. Un tikai tad, ja neizdodas rast un piepildīt iespējas, cerība izrādās muļķa mierinājums." (c)   
 
Pauls Bankovskis "18"

[Spārka]

Venedikts Jerofejevs: «Visam pasaulē jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.»

[olgucis]

tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns

"es pirmo reizi dzīvē jūtu naidu.
Es jūtu to, kā jūt zobu sāpes, kā vēdergraizes,
kā paaugstinātu temperatūru un nostaigātas kājas;
es tevi ienīstu, un tā ir un arī būs tava vienīgā uzvara." (c)

Precīzi teikts. Nebiju par to iedomājusies, bet tieši tas, ka vēl nekad nebiju jutusi pret kādu cilvēku Tādu naidu skar arī manu dzīvi.

[sanda]

Dzejolis šomēnes netrāpījās, rakstīju jau , ka lasu apmēram 1 dzejoli mēnesī, nolēmu izlasīt 1 lappusi par kultūru, atradu ''Kā to ēd'', sast. D. Nātiņa, Dz. Zālīte, izd. Avots, 2005.g.

Sākās viss mierīgi, palasu par Ēģipti, tad par Kongo:
 ''Kongo zupas ir tik biezas, ka tās var sajaukt ar sautējumiem vai mērcēm.
No gaļas ēdieniem pasniedz antilopi, zebru un pērtiķi.''
Saņemos, pāršķiru tomēr nākamo lappusi:
"Kongo ēdienkartē ir žāvēts vai sautēts pērtiķis!
... Desertā tiek pasniegti augļi, piemēram, apelsīni ar datelēm, kokosriekstiem un zemesriekstiem."

Nākošmēnes lasīšu dzejoli.

[nakata kngs]

" - Vai varu piedāvāt kādu kokteili? - viņš man vaicāja.   
 - Pasūtiet, ko vien vēlaties, - Menšiki sacīja.   
 - "Balalaiku", lūdzu, - es, pāris sekunžu apdomājies, teicu. Patiesībā es "Balalaiku" īpaši nekāroju, taču vēlējos pārbaudīt, vai tiešām varu pasūtīt jebko.   
 - Man arī to pašu, - Menšiki noteica." (c)     

   Haruki Murakami "Nogalēt Komandoru"     

p.s.