Šorīt lēni rosāmies pa migām, beidzot sāk tā kā ēst gribēties. Nu ko, jāiet lejā un jāsāk šurkstīties pa ledusskapi. Kamēr pārlūkoju un pārkravāju pēdējo nedēļu guvumus/zudumus, aiz loga sīkputneļi sāk negantu ļembastu. Vienlaikus mammucis ķer pie sirds -''Ārprāts! Kurš nelietis to kaķādu tur uzkāris!?''. Pametu acis loga virzienā, a tur - tiešām ceriņkokā pie zīlīšu speķa gabala piekārts milzīgs, pelēki-balts kaķa izbāzenis! Kamēr mammucis gramsta sirdsdrapes un baldriānu, izbāzenim paveras zaļa acs. Vot tā i karājas - nedaudz šupojoties un ar vienu pavērtu aci. Paklauvēju pie loga rūts un izbāzenim atveras abas acis, milzīgas, zaļas un niknas. Beidzot ''izbāzenis'' vairs nevar izturēt un sāk purināties, līdz no speķa gabala noplīst kārtīgs kusmāns un kopā ar kaķi piezemējas turpat zemē. "Izbāzenis'' ar visu speķa šmatoku zobos palūr uz loga pusi, nicīgi pavīpsnā un lēni aizčāpo uz siltumnīcas pusi.
"A es visu laiku gudroju, kā tās rijīgās zīlītes dienas laikā čut ne puskilo speķa norij! Un kur mūždien speķa sienamā drāts paliek. Burlaks! Būs speķi augstāk jākar.''
