Biju pie klasesbiedra palīdzēt viņam uzmērīt vienu telpu - viņa mājā ieejas halli. Mērām sienas, mērlente 2 metru gara. Pie sevis škrobojos, ka ar to īso mērlentu būs jāmēra ilgi. Mēru sienas, viņš pieraksta. Klasesbiedrs uz brīdi ieiet tālāk mājā, es stāvu un gaidu, bet viņš kaut kur kavējas. Eju skatīties, - māja liela, galā izeja uz milzīgu siltumnīcu. Atgriežos atpakaļ hallē un turpinu flīzēt grīdu. Jāflīzē pa virsu vecajām flīzēm. Jaunās nelielas – 15 x 30 cm, ar nelieliem, košiem, krāsainiem laukumiem. Esmu kādu kvadrātmetru noflīzējusi, kad saprotu, ka tām flīzēm ir raksts - ja saliek četras gareniski vienu virs otras, tad veidojas tāda kā impresionistu ainava. Domāju, ko tālāk, jo nost plēst negribas, neviens neteica, ka tās ainavas ir jāsaliek. Un domāju, kā salikt ainavas, lai neizskatās briesmīgi. Atnāk klasesbiedrs un viņa mamma un sāk izvākt no halles plauktus. Tur telpas vidū stāv tādi kā veikala kurpju plaukti ar apaviem un cenām. Gar sienu sekcija. Nesam tās kurpes un liekam plauktā pie sienas, man aizrāda, ka es neesmu pareizi salikusi. Pie ieejas uz grīdas ir citas flīzes, domāju, ka daudz korektākas un dārgākas nekā tās krāsainās impresionistu ainavas, kas būs ļoti raibas un acīs lecošas. Pie pašām durvīm ir pazemināta grīda, tātad tas viens pakāpiens gar padziļinājumu arī jāflīzē, bet flīžu griezēju man neviens neiedeva. Skatos un domāju, vai tur ar vienu veselu flīzi pietiks vai tomēr būs jāgriež mala.
Flīzēt nepabeidzu, jo pamodos, – aizrijos ar siekalu.
Ejam ar puikām pa Rīgu, gribu parādīt māju, kur es agrāk dzīvoju. Iekšā netiekam, noejam garām. Ir ap vienpadsmitiem, zinu, ka viņi kavē skolu, un kaut kad mums tomēs līdz skolai ir jāaiziet. Laikam mazliet jāpasteidzas. Domāju, ka iziesim cauri vienai mājai, es tur esmu vairākkārt gājusi. Otrā pusē gan parasti [citos sapņos] apmaldos un aizeju uz otru pusi, bet šoreiz es uzlikšu Wazi. Ieejam, tur jāiziet cauri telpām, un pa otrām kāpnēm uz otru pusi var nokļūt uz blakus ielas. Ieejam, bet kaut kā aizeju par tālu un nokļūstam lielā zālē. Paskatos atpakaļ, ka tur bija tās kāpnes, pa kurām jāiet lejā, bet paliekam zālē. Tur kaut kāds bankets, pustumsa, krāsainas gaismas, mūzika, padaudz cilvēku. Zālē ir liels metāla galds ar maliņām, kur bārmenis bērniem dala eklērus - virs galda plakāts ar bildēm un uzrakstiem, jo ir dažāda mīkla ar dažādiem pildījumiem, katrs var izvēlēties. Manējiem arī piedāvā, viens no variantiem ir šokolādes eklērs ar saldējuma pildījumu. Bārmenis visiem lēnām pilda un dod tos eklērus – tur kādi 10 bērni –, es stāvu un gaidu, kamēr visi dabūs, lai varam iet tālāk, jo uz skolu tomēr jāaiziet.
Uz galda palicis ļoti maz, bārmenis saka, ka iedošot man arī eklēru. Mēģinu atkratīties, ka nevajag, bet viņš ļoti uzbāzīgi piedāvā un sāk kombinēt nu jau kā saldējumu vafelē. Bet dara to tik nenormāli lēnu, ka domāju, ka iešu projām. Saldējumu tomēr man iedod, eju projām. Pēc pārsimts metriem pa ielu saprotu, ka man ir pazudusi soma. Eju tā kā atpakaļ, tā kā uz priekšu, un ielas malā zem krēsla ar metāla kājiņām ieraugu savu somu. Paņemu - tur ir abi telefoni, bet viens ir iztīrīts tukšs, nekā nav - ne aplikāciju, na kontaktu saraksta, otrā kaut kas vēl ir. Somas kabatā ir fotogrāfiju paciņa, nopriecājos, ka tās nav paņemtas. Vispār soma tā kā tukšāka, bet tā kā nekas netrūkst. Maku gan neredzu, bet tas neliekas kaut kas īpašs. Zvanu puikām, lai nāk ārā no tā banketa, ka uz skolu jāiet. Puikas iznāk, sēžamies mašīnā, braucam uz skolu. Pa ielām, kas sašaurinās, paplatinās, visur sniegs, brīžiem mēģinu apgriezties un braukt atpakaļ, jo braucu pa vienvirziena ielu pretējā virzienā.
Eh, sen jau sapņoju par sapņu ierakstītāju, varētu pēc tam tās filmas skatīties....
