Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: reno 2024. gada 18. oktobris, 09:42:11
-
Vai uz to spējam? Zinu, ka Nārai tāda spēja piemīt. Es nekur tālāk par kādu negaidītu pirkumu netieku.
-
Tēma panesās no čata par negaidītiem ciemiņiem? :) Ja par ciemošanos, tad nē, nekad neiegāzīšos negaidīti ne pie viena! Jo nedarīšu otram to, kas man pašai nepatīk :mrgr: Tagad, paldies Dievam, visiem ir mobilie telefoni, var piezvanīt un randiņu sarunāt.
Ja par citām lietām, tad itin viegli varu pavilkties uz negaidītu foršu priekšlikumu kaut kur aizbraukt, kaut ko sadarīt. Jo man piemīt bērnišķīga piedzīvojumu kāre. Jā, arī kaut ko nopirkt varu, ko "ienācu, ieraudzīju un nu ļoooti sagribēju" :mrgr:
-
Bez zvana protams, ka nē. Neatceros, vai senāk, kad nebija mobilie un arī parastie ne katram, tā darīja? Svinēja laikam vairāk un uz vārdadienu drīkstēja ierasties neaicināti.
-
Senlaikos, kad telefonu nebija, pat stacionāro, to varēja saprast. Šodien, es uzskatu, nekāda attaisnojuma nav uzkrist kā sniegs uz galvas.
-
Nē, nē un vēlreiz nē. Ja jaunībā vēl varēju parakstīties uz kaut kādām spontānām aktivitātēm, tad ar gadiem šī spēja ir pilnīgi zaudēta. Es gan arī pēc dabas/psiholoģiskā profila esmu plānotāja, man ir jau laikus skaidri jāzina, kad, ko un kā darīšu, jānoskaņojas, galu galā jāsabīda darbi, ja, piemēram, ir plānots aizbraukt kaut uz pāris dienām.
-
Spēju būt spontāna. Varu plānus/maršrutus mainīt ik pēc 10 minūtēm.
-
Iegāzties pie kāda ciemos bez brīdinājuma, tas jau vairāk par pieklājību nekā spontanitāti...
Es diezgan elastīgi spēju mainīt plānus ja tāda nepieciešamība rodas, iekšēja vai ārēja.
-
Gadās. Ne pārāk bieži. Parasti tas ir rezultatīvi.
-
Sen, sen jaunībā darbavietas kafejnīcā pusdienojot pie mana galdiņa piesēdās divi populāras grupas mūziķi un piedāvāja pēcpusdienā braukt uz pasākumu. Pieklājīgi atteicos, jo darbadiena man nebeigsies ātrāk par 21-22.
Pie šī gadījuma es šad tad domās atgriežos. Droši vien ir tak meitenes, kas uzšķaudītu uz darbu un brauktu tusēt. A es kā dura – man nodošanas termiņš, un darbs ir jāizdara...
Spontāni es varu iet pa ielu un uzkāpt pa bērnu rotaļlaukuma zviedru sienu, ja man pēkšņi sagribas Kaut Ko. Bet nevaru un nevarēšu noraut darba termiņus, lai aiztestos tusēt.
Nevaru spontāni nopirkt somiņu par 2000, jo labi zinu, ka pēc tam būs bads. Bet (nu jau) ir arī bērni jābaro.
Kaut kādā ziņā spontāna savu iegribu izpildīšana, nerēķinoties ar tuvākajiem (ja tas viņus ietekmē), ir totāls egoisms.
-
Nu jā, spontānums un gaisagrābslība/bezatbildība nav gluži viens un tas pats. No spontānām idejām nedrīkst ciest tie, kas no tevis atkarīgi, un tās neatceļ iepriekš uzņemtās saistības un solījumus.
A es nopirku zaļu plīša krokodilu, vot! Jo ieraudzīju un sagribēju! :mrgr: Tiesa, tāpēc jau kapeikas līdz algai neskatīšu un sausiņus negrauzīšu.
-
par zaļo plīša krokodīlu +100 !
-
Nūūū, man netīšām nopirkās rozā aitiņas plīša mājas apmetņjaka. Kaut ko tādu gribēju tīri racionāli - lai ir kas siltāks izšujot vai brokastis/vakariņas pa ledusskapi medījot. Bet - rozā aitiņa !!!
Varu ātri sabriest jebkādam braucienam - kā ar slēpēm, tā ar akvalangu. Protams, darbs vai ģimene (kaķīši!) no tam nedrīkst ciest!
-
Nu vai tad nav burvīgs radījums? :rofl: :mrgr:
-
Nekad neatsakos no spontāniem gājieniem un nekad to neesmu nožēlojusi.
Jaunībā, bija kaut kāds sapnītis, sakarā ar tālāk mācīšanos. Pašķirstīju pabiezu katalogu, iesēdos vilcienā un aizbraucu uz Ļeningradu, pēc pāris dienām man bija viss skaidrs par iestāju eksāmeniem, aizgāju uz biļešu kasēm, bija pusdienas laiks, vienīgā, kas strādāja bija uz Ukrainu, nopirku biļeti uz Kijevu un nākošajā dienā jau sēdēju vagonā (kas būtu domājis, ka uz Kijevu jābrauc 2 dienas), Ar Kijevu es tiku galā trijās dienās, Biļešu kasēs tuvākais brauciens bija uz Minsku, es protams, to izmantoju. No visām pieturas vietām ar telegrammu sūtīju sveicienus mammucim, mammis bija izmisumā, bet es jau biju nopirkusi biļetes uz Viļņu... No vilciena mani nocēla, kad es braucu uz Tartu. Paldies Dievam, ka biļetes tajos laikos bija lētas.
Nekas jau nav mainījies, cik gadus atpakaļ, piezvanīja kāda druška - Olguci, esmu nokavējusi visus autobusus, negribi aizlaist uz Ludzu. Atbildēju,- ja tu zini ceļu tad laižam. (cilvēks, kas praktiski nekad no pilsētas nebija ar savu autiņu izbraucis);o)))... Un nemaz nenožēloju, Ludza tik jauka maza pilsētiņa, ezeri visapkārt, un vēl trāpījāmies pilsētas svētkos!
Starp citu no spontāniem pirkumiem - plīšu lācītis! Visiem stāstu, tas ciemiņiem ar bērniem, kaut gan man viņš pašai patīk ;o)))
-
Nu vai tad nav burvīgs radījums? :rofl: :mrgr:
Ļoti smuks un arī reālistisks. Tikai tas ir nevis krokodils, bet aligators :talking: Krokodiliem esot smaili purni, aligatoriem kantaini. Kur es šo infu izlasīju un kā man tā noderēs, nezinu, bet prātā palika :)
-
Re, ka tikko noderēja! :D
-
Zinu es to, zinu. Bet sadzīviski un bērniem visi ir krokodili. Un manējais arī ir krokodils! :talking: :rofl:
-
Moš, gaviāls?
-
Moš, gaviāls?
Nu jau pavisam abižo manu kroksīti :n-: :mrgr: