Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Camma 2024. gada 25. decembris, 18:59:12
-
Kopš arī mammucis ir aizsaulē no visiem ''vecajiem'' tagad savā ģimenē abi ar otrpusi esam palikuši ''pēdējā instance''.
Cik sevi atceros, tik vienmēr mājās ir bijuši seniori un atmiņas par bijušo tika pārstāstītas no dažādiem redzes punktiem. Tagad skatos uz fotogrāfijām albūmos un redzu, ka visapkārt bijis daudz cilvēku, ģimenē, draugi, paziņas.
No jaunās paaudzes gan vairs nekādas intereses par tantēm un onkuļiem, viss ģimenes tīmeklis saplīsis smalkos krikumos. Trakums, bet nepazīstu nevienas vedeklas vecākus... Jaunie zina viens otra senčus, bet senči savā starpā nav pazīstami, pat (ak, šausmas!) vārdus nezina. Varbūt tas tikai manējiem tā?
Sausais atlikums - sadomāju sarakstīt pēc fotogrāfijām un tā, kas atmiņā, vēsturisku atskatu, lai ir mazbērniem kaut kas taustāms. Bijis viskas raibs un interesants, ģimenē ir pat miljonārs, operas autors, aktieris, sportisti, slaveni diriģenti, tautfrontieši. Tikai kurš to vairs ar savējiem saista?
-
Kad biju jauna, vecāki (īpaši paps) dzīvi, daudz (maigi teikts) neinteresējos par viņu dzīvi, jaunību, bērnību, radiem. Paps (mamma mazliet mazak) zināmu notikumu dēļ īpaši nestāstīja par savām kara gaitām. Un es jau arī nejautāju. Bija svarīgakas lietas ko darīt :sarcasm:
Tagad, kad mani ļoti interesē papa kara gaitas, bērnība, raduraksti, mammas dzīve kara laikā, viņas radu raksti - pajautāt nav kam.
Manam dēlam neredzu interesi par manu jaunību, par mana papa un mammas dzīvi. Varbūt radīsies, kad būšu ne šajā Saulē :?:
Skatos mammas fotogrāfijas, nepazīstu kādus 90% no cilvēkiem.
Man Latvijā nebija ne tantes, ne onkuļi, ne brālēni, ne māsīcas. Arī papa vecāki nebija Latvijā. Un tad videozvanu nebija.
-
Tāpēc, ka tagad vairs tā "neradojas". Paradokss: lai cik agrāk bija grūti laiki un labi, ja mocītis bija, radi rīkoja viesības, ciemojās viens pie otra. Tagad arī mani radi paklīduši kur nu kurais. Un tā "pēkšņi" sākt draudzēties ar kaut kā nevelk..Onkuļus un tantes mans bērns zin no fotogrāfijām. Šad un tad pajautā kas tie tādi.
Sava bērna "otrpuša" vecākus personīgi nepazīstu, bet facebookā komunicējam. Ar dāvanām apmaināmies. Ir taču jāzin no kādas ģimenes nāk un kādā ģimenē ieprecēsies :)
-
Znota vecākus un radus pazīstam. Nupat kopā nosvinējām. Drīzāk viņi ir uzņēmuši mūs.
Bērni atmiņu stāstus zin. Tagad jāsāk stāstīt mazdēlam
-
Camma, kāpēc vedeklas senči nav pazīstami?
-
Manā lokā tā nav. Tantes, onkuļus, proti, mūsu brāļus un māsas bērni ļoti labi pazīst, tāpat arī viņu bērnus, savus brālēnus un māsīcas. Dažādus dzimtas stāstus arī zina.
Man šķistu vairāk kā dīvaini, ja mūsu bērni mūs neiepazīstinātu ar sava izvēlētā dzīves partnera vecākiem... Tad pati uzņemtos iniciatīvu ar viņiem iepazīties.
-
Savas vedeklas vecākus satiku tikai vienu reizi - kāzās. Ja man paprasītu, kā viņus sauc, nezinātu, ko atbildēt, jau laimīgi esmu aizmirsusi. :) Pagaidām neizskatās, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties šajā ziņā.
Tas jau vairāk no cilvēkiem atkarīgs. Mana pirmā vīrmāte joprojām ik pa laikam pļāpā pa telefonu ar manu māti, grib uzzināt visus jaunumus un uzsist klaču. Lai gan es vairs tajā ģimenē neesmu jau vairāk nekā 25 gadus. Tagadējai vīrenei nav tādas vēlmes. :?:
-
Bet vaitad vedeklas un dēla dzimšanas dienas tiek svinētas katrus vecākus aicinot atsevišķi? :scratch: vai uz mazbērnu jubilejām vecvecāki netiek aicināti? :confused: Kā tas iespējams... :?: Mana mamma ar vīra vecākiem ikdienā nečupojas, bet jubilejās allaž satiekas... :?:
-
Es arī nepazīstu znota vecākus, ar vienu sveicinos, jo vienā pilsētā, bet otru tik pēc nostāstiem zinu. Ar otra znota vecākiem iepazināmies un ar to viss beidzās.
Bet zinu ģimenes, kas veido attiecības kā ar radiem..man tā nav, neredzu arī vajadzību.
Jaunie dzīvo savu dzīvi, kāds sakars tur vecāku draudzībai vai tml.
Neviens nav arī tāds svinētājs, kur visi radi jāaicina, pietiek jau ar kāzām, kurās arī satiekas. Ja nav kāzu ar radu radiem, tad arī neiepazīst bērnu otro pušu vecākus.
-
Nu re, izskatās, ka daudziem tā. Es tiešām neesmu nekāda svinētāja un jaunie savas svinēšanas atzīmē savu draugu kompānijā. To arī atbalstu, jo no savas jaunības ar šausmām atceros tos pasākumus uz 30-50 cilvēkiem, kad viens otru pie galda pārklieza ar saviem piedzīvojumu/veselības pārstāstiem.
Un vēl. It kā dzīve kļuvusi ātrāka, bagātīgāka. Kam tagad liekas interesanti, kur kurais pabijis? Kādreiz pabija Polijā vai VDR un jau bija ko stāstīt, kur nu vēl brauciens uz Franciju vai, ko domājies, Austrāliju! Tagad 2x gadā slēpot un vēl 10x komandējumā pa pusi pasaules. Nevienu vairs nepārsteigsi ar augstskolas diplomu no Zviedrijas vai pat Amerikas.
Ar vedeklu vecākiem dažādi - kurai abi jau miruši, kurai pašķīrušies, kurai vēl citi apstākļi. Arī tas, ka jaunie tagad ātri sāk mitināties savās mājās, savos dzīvokļos un vairs nav kopā ar vecākiem. Līdz ar to, satikt otrus vecākus ciemojoties pie sava bērna, vairs nav iespējas.
-
Manai vecmāmiņai bērni dzima vēlu, man vēlu – paaudžu vecuma starpība ir liela. Mani bērnībā interesēja vecmāmiņas radi, skatījos albūmus, vecmāmiņas brālis un māsa brauca ciemos, mammas māsīcas ciemojās. Biju pietiekami sīka, daudz laidu gar ausīm. Mana vecmāmiņa, šķiet, bija tā, kas kaut ko organizēja – bet viņai bija brālis un māsa, pie kā braukt, un kas pie viņas (un mums) brauca.
Esmu vienīgais bērns, ar ko man saietus rīkot? Ir māsīcas, bet neko daudz netiekamies. Ar divām pa jubilejām sazvanāmies, ar pārējām neko. Ja vēl bērni būtu līdzīgā vecumā, bet tur pilnīga nesakritība – viņām jau pieauguši ar saviem maziem bērniem, manējie knapi pusaudži.
Savējiem puikām pie iespējas pastāstu ko atceros par viņu vecvecākiem, maniem vecvecākiem, bet viņus nekas daudz neinteresē [pagaidām, bet varbūt vispār]. Vienmēr esmu dzīvojusi kaut kā noslēgti, uzņemt viesus man kā introvertam ir smagi, ilgu laiku arī nebija kur. Tagad arī tā īsti nav adekvāti apstākļi. Vīrs tāds pats, manējiem ir viens brālēns nesakritīgā vecumu kategorijā, tur arī nekāda radu būšana kopta netiek. Ar prātu saprotu, ka vajadzētu kaut kādas saites uzturēt, bet neatrodu sevī resursus.
Jubilejas nesvinam, kur nu vēl ar radu saiešanām. Bērnu vecvecāki uz jubilejām brauca ciemos, kamēr puikas bija mazi, bet citādi nekāda dižā iesaiste nesanāca. Nebija manējiem ieinteresētu vecvecāku, nekādas palikšanas pa nakti pie vecmāmiņas, kopīgas darīšanas. Tagad palicis viens vectēvs, arī tas neinteresējas.
Dzimtas koku no mammas puses kaut kad sazīmēju, kamēr mamma bija dzīva, viņa vairāk sazinājās, kā jau ekstraverts. Tēta radi ir sazīmēti, tur viena aktīva radiniece. Tik daudz bērniem paliks. Vecajos albūmos pamazām sarakstu ko vēl atceros.
Līdz vedeklām man vēl tālu, bet šaubos, ka kaut kā īpaši satuvināsimies, vecumu kategorija arī atšķirsies. Man vispār grūti ar cilvēkiem komunicēt – pēc tam kā izžmiegta.
Ja dzimtā ir kāds, kurš var un grib pulcēt un sazināties, tad visi pulcējas un sazinās. Ja tādu nav, tad ar varu kāpt sev pāri – kā vārdā?
-
Kādreiz, kad vecākā paaudze par agrākiem laikiem man kaut ko stāstīja, tas mani īpaši neinteresēja. Tagad vairs nav kam pajautāt. Savus dzīvos radus varu uz pirkstiem saskaitīt. Satikties sanāk paretam, jo neviens nedzīvo blakus, bet vismaz sazvanāmies, saikne ir. Tā nu sanācis, ka radu vietā man ir tuvi draugi...
-
Labāk tomēr, ka satiekas, kaut vai reizi pāris gados. Man ir sajūta, ka tā veidojas kaut kāds atbalsta spilvens, tīkls bērniem, mazbērniem.
-
Komunikācija ir mazinājusies, tas ir neapšaubāmi. Bet - mana mamma bija viena no septiņām māsām, tēvam bija māsa. Tolaik bija citādi. Tagad es arī savā dzimtas kokā vecākais zars. Ir māsīcas un brālēni, bet neinteresē nu it nemaz. FB sarakstos ar vienas (nelaiķes) māsīcas dēlu, viņš man ļoti tuvs domāšanas veidā. Pēdējais tās puses radu tusiņš bija mana tēva 82. jubilejā. Meita uztur tās puses attiecības.
S kungam ir 2 brāļi, viņi regulāri pie mums ciemojas. Bet tālākās saites irst, jā.
-
Man nav pilna hronoloģiskā priekšstata pat par savu vecāku bērnības gaitām. Tikai tas, kas epizodiski dzīves laikā dzirdēts. Un negrasos pētīt vai izzināt sīkāk. Man tas vairs neko nemaina. Nebrīnos, ka jaunākiem nav intereses. Priekš kam viņiem.. Lai dzīvo savu dzīvi
-
Man gan vienmēr paticis klausīties vecāku, vecvecāku stāstus. Gan par 1.pasaules karu, gan Ulmaņlaikiem, gan krievu ienākšanu un Sibīrijas laiku, gan par to, ka kā hipotēka bankai par uzcelto namu tika izmaksāta, tā tas tika sabombardēts... par to, kā svinēja kāzas un citus svētkus, kas bija modē...
Tās visjaukākās sarunas allaž bija kādus kopīgus darbus darot, spiežot ābolu sulu, lasot ogas vai lapas grābjot... Es gan neapgalvotu, ka mūsu bērniem senču pieredzētais neinteresē. :?:
-
Man nav tā, ka baigi interesētu kādi 2.vai 3. pakāpes māsīcas un brālēni, t.i. mēs nekontaktējamies. Bet es zinu, ka tādi ir, un viņi zin, ka esmu es.
Stāsti mūsu ( un arī vīra ) ģimenē vienmēr ir stāstīti un mani bērni arī tos ir dzirdējuši un gan jau ka zinās nodot tālāk. Tāda bezsakņu, bezatmiņu ģimene man liekas tāda kā tukša. Bet tās ir tikai manas izjūtas. Redzu, ka lielākā daļa par to nedomā
-
.
-
Man nav pilna hronoloģiskā priekšstata pat par savu vecāku bērnības gaitām. Tikai tas, kas epizodiski dzīves laikā dzirdēts. Un negrasos pētīt vai izzināt sīkāk. Man tas vairs neko nemaina. Nebrīnos, ka jaunākiem nav intereses. Priekš kam viņiem.. Lai dzīvo savu dzīvi
Piekrītu pilnīgi katram teikumam :smile: Parasti vienīgi pieklājības pēc paklausās es tāpat..kuru tas interesē :?:
-
Nu ja. Drošības pēc. Citādi, kas zin, ko senčos atradīs :sarcasm:
-
Piekrītu pilnīgi katram teikumam :smile: Parasti vienīgi pieklājības pēc paklausās es tāpat..kuru tas interesē :?:
Tik kategoriski apgalvot gan neņemtos. Ir cilvēki, kuriem interesē. Tie klausās un ieklausās. Meklē un "dzimtas kokus" veido. Un ir tie, kuriem neinteresē. Lai gan pati piederu pie tiem, kuri īpaši neinteresējas un dzimtas tradīcijas nekopj, vēljoprojām žēl, ka daudz ko no vecāsmamas stastītā vairs neatceros. Nu...tur labs vēsturisks piedzīvojumu romāns būtu sanācis :b:
-
Tur laikam kāda likumsakarība - neinteresē vecākiem, neinteresē arī bērniem... :?:
-
Tur laikam kāda likumsakarība - neinteresē vecākiem, neinteresē arī bērniem... :?:
Ne gluži. Man neinteresē, bet bērns mans ir tas pagātnes urķis. Ne tikai krāj un apkopo, bet arī piešķiļ jaunu dzīvību veciem foto (nu tādiem diezgan bezpersoniskiem, bet savu laiku raksturojošiem) radot kartiņas, kalendārus.
-
Jāpiekrīt. Pāris gadus atpakaļ mūsu bērnus uzmeklēja soctīklos viņu vienaudži no tāla, pagātnē notikuša konflikta dēļ, atšķēlušās (kā pareizi gramatiski? :scratch: ) vīra dzimtas zara. Meklē radus, saknes, dzimtu... Tādi forši, interesanti jaunieši, tagad savstarpēji komunicē. :)
-
Iespējams, pagātnes izzināšana, tradīciju reanimēšana korelē ar lasītprieku :?: . Tie, kuri mīl lasīt grāmatas, tiem patīk vērtēt, analizēt, izzināt.
-
es arī redzu netā, ka kāds no māsīcas bērniem kņibinās ap ģimenes koku
-
https://www.la.lv/nave-nav-beigas-pasaule-gudrakais-cilveks-kura-iq-ir-augstaks-par-einsteina-skaidro-kas-notiek-kad-cilveks-nomirst (https://www.la.lv/nave-nav-beigas-pasaule-gudrakais-cilveks-kura-iq-ir-augstaks-par-einsteina-skaidro-kas-notiek-kad-cilveks-nomirst)
par šo pašu tēmu. Jo īpaši teksta beigas. Senu atmiņu kultivēšana, lai arī šķietami ir stāsts par piederību, tomēr manā redzējumā ir sāpju kultivēšanas paveids. Tas tā, lai tēma nebeidzas un jums ir melnā avs, uz ko izgāzt tradicionālos viedokļus
-
shaise, telefonā nevaru vairs palielināt
-
Tā jau nav atmiņu kultivēšana. Tā ir sevis apzināšana. No kurienes tu nāc. Iedomājies, mēs ejam no pašiem pirmsākumiem. Pat neticami.
Galīgi neinteresēties par sevi, saviem senčiem - nākamā pakāpe: kādā masu pasākumā ieņemt bērnu no svešinieka, piedzemdēt, atstāt bērnu namā, pēc 2 gadiem izņemt kadu no tur atstātajiem bērniem.
Vai mana melnā nots nav krāšņāka?
-
vispār jau uz to iet :rofl:
-
Bet raksta atziņas saprotamas un pieņemamas.
-
Ko tur daudz, vēsturi kā tādu likvidējam, ko tur mocīt skolasbērnus... Dzīve kā viendienīšiem, laimīgi un bez bēdu un sāpju kultivēšanas. Ka tik vēders pilns... :mrgr:
-
Es tikai par Cammas topiku.. saraksti Camm gan, visu cik vari uz bildēm. Pat ja liekas,ka nevienam nevajag un ka nevienam neinteresē. :smoker:
Principā ir tā..ka katrai dzimtai vajag(jeb arī tiek piešķirts) viens aktīvais racējs un kopā licējs..kas zin vai tas būs tavos bērnos vai tavu brāļu/brālēnu bērnos... bet kkad jau būs/ir. Galvenais, to info nodot un nesēdēt uz siena kaudzes(vai pieglabāt) tam kopā licējam-vācējam. Tos, kam viss vienalga, nevajag lieki tracināt.... visi nekad nebūs vienādi...
katram savs...
-
Amālij- Manam dēlam neredzu interesi par manu jaunību, par mana papa un mammas dzīvi. Varbūt radīsies, kad būšu ne šajā Saulē (https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/iono.gif)
Skatos mammas fotogrāfijas, nepazīstu kādus 90% no cilvēkiem.
Ja ir vēlme un interese(dažreiz tā var palīdzēt citiem ,kas meklē savu tuvinieku foto), ir vērts vērtīgākos foto nopublicēt detektīvu grupās, pavisam vērtīgos zudušajai Latvijai un citiem info apkopotājiem nodot ar zināmo bāzes informāciju.
Neticami stāsti ir atklājušies pat šķietami pavisam bezcerīgos gadījumos.
Jārēķinās,ka katrs nogulētais gads aizslauka iespēju kko uzzināt ...
-
Neaizmirstiet, ka esam uz Ūdensvīra laikmeta sliekšņa. Nekas vairs nebūs kā agrāk. Nekad. Tas attiecas arī uz līdzšinējām klasiskajām vērtībām. Iezīmes jau tagad ir jums visriņķī apkārt, vajag tikai saredzēt. Bet cerība, protams, mirst pēdējā.
-
Augsti cienījamais astrolog Bob, varbūt paskaidrosi vairāk par Ūdensvīra laikmetu?
-
Bob, lai zinàtu un galvenais, saprastu, ka nekas nebùs kà agràg, ir jàzin KÀ bija agràk.
Šķiet, Tu jauc nostaļģiju pèc pagàtnes ar pagàtnes izzinàšanu, lai nekļùdìtos nàkotnè.
-
Saredzèšana nenotiek pati no sevis. Tai vajadzìgas zinà@anas.
-
Nekas vairs nebūs kā agrāk. Nekad.
Šo frāzi atceros postulētu kad uzradās covids... :just_popcorn:
-
Nekas vairs nebūs kā agrāk. Nekad.
Paskaties vērīgāk pasaules vēsturē. Nekas būtiskais nekad nemainās. Nekad.
-
precīzi tāpat jau nekad vairs nebūs
-
Kurš tad, izņemot pukinu un raškas, vēlas kādu tur copy paste...
Loģiski, ka šodien nebūs kā vakar un rīt kā šodien. :?:
-
copy paste...
Īsti pat nav svarīgi, ko kurš vēlas.
Mēs tagad aizvedam tēmu neceļos ( es atvainojos, varbūt nocirpšu un nolikšu blakus).
Taču es neredzu, kā cilvēku daba būtu mainījusies no pirmajiem rakstītajiem avotiem līdz šodienas rīta ziņām.
-
Piekrītu. Cilvēku daba nemainās. Mums tikai šķiet, ka esam baigi civilizēti. Kā tad :mrgr: Un tad, kad to saproti, kļūst skaidrs, ka lielo kreņķi nav ko ķert. Kaut gan tāpat ķeru.
-
Īsti pat nav svarīgi, ko kurš vēlas.
Mēs tagad aizvedam tēmu neceļos ( es atvainojos, varbūt nocirpšu un nolikšu blakus).
Taču es neredzu, kā cilvēku daba būtu mainījusies no pirmajiem rakstītajiem avotiem līdz šodienas rīta ziņām.
Ā, tēma par cilvēka dabu? :scratch: Es vairāk par laiku, dzīvi, vēsturisko atmiņu... kkā tā uztvēru... :?:
-
Ā, tēma par cilvēka dabu? :scratch: Es vairāk par laiku, dzīvi, vēsturisko atmiņu... kkā tā uztvēru... :?:
Pareizi uztvēri, mēs aizvedām neceļos uz cilvēka dabu (ar pirkstu nerādīšu, kurš :mrgr: )
-
viss ir tikai viedokļi. Katram tiesības uz savējo. Neviens nav universāls.
-
Izņemot astrologu prognozes :mrgr:
-
un tikai aklais un kurlais var nepamanīt, kā pasaule mainìjàs pàc kovida. Attàlinàtais darbs kà norma, pilnìbà elektroniska dokumentu aprite, digitalizàcija visàs jomàs, tùrisma transformàcija. Arì tikai pārmaiņu sākums ja kas.
Bet sorry par tèmas nozagšanu, jà
-
Protams, covids šo procesu paātrināja, bet agrāk vai vēlāk tehnoloģu progresa ieviestās pārmaiņas notiktu... arī pirms covida jau bija cilvēki kuri strādāja attālināti sēžot zem palmas Bali, vai kā mans krustbērns vien reizi pusgadā dodoties uz ASV. Attīstība jau notiek un ne jau covida dēļ.
-
šodien izlasīju, ka uz Ūdensvīra laikmetu un ar to saistītajām pārmaiņām atsaucās jau 19.gs.beigās, tātad pat mūsu vecvecvecāki ar to saskārušies, bet mēs to gribam uzskatīt kā kko unikālu tagad ;)
Katrai paaudze pa a la covid un tā sekām, viss pa spirāli
-
https://enciklopedija.lv/skirklis/198755-jauna-laikmeta-kustiba/
-
jā, protams, attīstība notiek un ir neizbēgama, bet tajā iezīmējas nevis monotoni izlīdzināta, bet gan viļņveidīga kustība. Es neko neteikšu par pagājušā gadsimta sākumu, neesmu baigais vēstures analītiķis, bet gan jau tur arī bija viļņveidīgi notikumi. Ja piesaucam 70tos gadus - 60/70 gadu mija bijavispasaules pārmaiņu un attīstības vilnis - hipiju kustība, tehnikas izaugsme un pārmaiņas. Tad deviņdesmitie - vai kāds teiks, ka arī tas nebija lielo pārmaiņu laiks? Jā, cilvēki izskatā baigi neizmainījās, arī viņu fizioloģija nē, tā kā var jau kāds teikt, ka nekas nemainījās, bet es tam galīgi nepiekrītu. Un ar "jauno laikmetu" astrologi iezīmē, ka sagaidāmās pārmaiņas ir salīdzināmas ar deviņdesmitajiem gadiem vismaz te, pie mums. Ne jau tiešajās izpausmēs, bet mērogos un principiālajās lietās. Nemeklējiet tur politiku, stāsts nav par specifizētu nozari, bet par pārmaiņām, kas attiecināmas uz ikkatra dzīvi un notikumu kopsummu.
Protams, neviens nepateiks, kas konkrēti notiks, bet planētu stāvoklis veidojoties tāds, kas reti kad saliekās.
POiedodiet man vecvērtību cienītāji un pragmatiski domājošie, uztveriet to kā mana aprobežotā un vieglā prāta izpausmi.
-
Viss jau burvelīgi, lai tik mainās, viss kas notiek, tas uz labu...
Bet kāds tam sakars ar paaudžu savstarpējām attiecībām un interesi vienai paaudzei par otru? :?:
Piektā gada revolūcija jau ar pasauli sašūpināja... :mrgr:
-
Tur jau tā pretruna - bez iepriekšējo paaudžu liecībām mēs nezinātu, kas un kur esam. Un, ka tuvojas tāds Ūdensvīrs :smej:
-
es varu pateikt vēlreiz tikai tik, cik no prognozes apraksta (227 lapas) - ka jaunās paaudzes būs tendētas atteikties no senču kultivētajām klasiskajām vērtībām un tādas tēmas kā "tēva mājas", "ģimenes vēsture" utml. viņiem būs tukša skaņa (tendence, nevis 100% visiem) un pirmās tiks pārdotas, bet pārējais uztverts kā bezvērtīgs vai pat traucējošs.
Ieskatījos vēlreiz tēmas pieteikumā... Camma jau principā saka to pašu, tikai citiem vārdiem un jau kā konstatāciju, nevis prognozi...
-
Man liekas, ka atskatoties uz senču dzīvēm,. var secināt, ka, lai kādas grūtības nav bijušas, cilvēki ir dzīvojuši, izdzīvojuši, savas dzīves uzbūvējuši un daudz ko sasnieguši. Patiesībā tieši 19./20. gds. mija ir bijusi ar visiespaidīgāko izrāvienu
-
Un par to pakāpenisko attīstību... lēcieni, "vilņošanās" allaž bijusi...
Bet nu katrs jau var ticēt kam vēlas - reptīļiem, plakanai zemei, svītrām debesīs, pumpu tantei vai ūdensvīriņam... bet pagātni jau tas neatceļ un nepadara par nebijušu.
-
Jau Aitmatovs Un garāka par mūžu diena ilgs pieminēja mankurtus - cilvēkus, kuri aizmirsuši savas saknes
-
Par tiem "tēvu namiem" un dzimtas mājām, tas jau tāds noiets etaps vairumā gadījumu. Mēs arī cēlām māju sev, savai ģimenei nevis pieaugušiem bērniem. Nespēsim apsaimniekot, pārdosim un pirksim dzīvokli. Tie laiki, kad trīs, četras paaudzes bumstījās vienā īpašumā jau sen pagājuši.
-
Mainās tak dzīvesveids. Cik daudzi šodien pārtiek no sīkzemniecības, kas piesaista mājai? Jaunie apgūst profesijas, maina dzīvesvietas vai pat valstis. Un dzimtas māja kā emocionāla vērtība paliek kā tāds čemodāns bez roktura, ko pamest žēl un līdzi stiept neiespējami...
-
Kādreiz tam bija saimniecisks pamatojums, bet vienalga, tās zemes dalīja, lai dēliem būtu pašiem sava māja. Tā jau laikam radās tie māju puduri -Liel-, Maz-, Lejas-, Kalna- utt. Un padomjlaiku dzīvesvietas krīzē tak būvēja mājas ar domu, ka te dzīvos arī bērna ģimene. Un tad laiki mainījās un ne nu dzīvo, nekā.
Mums gan vēl dzīva tā arhaika, un tik viegli tās mājas no mazas uz lielu un tad atkal uz mazu nemainām. Ar prātu saprotu, ka mūsu māja mums diviem daudz par lielu un sadalīšanai arī neļaujas...
-
Par tām mājām, nedomāju ka nu tik visi stumsies dzīvokļos. Tāpat būs kas vēlēsies prom no burzmas un kolektīvās atbildības, kā jau visos laikos. Un tās vēlmes par dzīvesvietu mainās arī dzīves laikā... Savā lokā redzu, ka ir kas būvējas, ir kas renovē, ir kas no Rīgas pārvācas uz laukiem... :?:
-
Vai nu runa vien par dzimtas māju jautājumu paaudžu sakarā…
-
Bet protams, ka ne. Bet kādam, vārdā nesaukšu, tas laikam aktuāli... :?:
-
Ar dzīvokļiem vai rindu mājām baigā laimes spēle -viss var būt lieliski, vai arī "kaimiņi elles izdzimumi"
-
Vecumā pārdod lauku mājas un parcelas uz dzīvokļiem pilsētā, sevišķi, ja paliek viens, manos laukos pāris kaimiņi tā izdarīja. Vienīgi tās lauku mājas pārāk neviens neiekāro.
Ar veciem vecākiem kopā dzīvos kāds bērns tikai pilnīgā bezizejā, es vismaz tādus modeļus neredzu un tā varētu būt pilnīga trako māja :alt: [size=78%].[/size]
Bet vispār par ko bija tēma :scratch:
-
Par ko bija tēma, vienmēr var uzzināt, izlasot pirmo ierakstu :mrgr:
Es esmu izdarījusi pilnīgi pretēji Tavai domai - vispirms no Rīgas uz mazpilsētu, pēc tam uz mazpilsētas lauku nogabalu. Bet tā nav nekāda tendence vai statistika.
-
Tu vēl neesi tajā vecumā, kad jau jādodas atpakaļ uz pilsētu. Mani dzīvie piemēri ir 80- 90gadigie.
-
Kādēļ doma, ja māja tad laukos? Mums vīra vecākiem Rīgā, maniem netālu no Rīgas, mēs arī pierīgā... viss jau atkarīgs no infrastruktūras tajos minētajos laukos, ir skola vai nav tuvumā, kas tur vispār ir. Mēs lauku māju nopirkām, tad tur patiesi apkārt mežs un tuvākie kaimiņi vien ar auto sasniedzami. Bet tas bija tieši tas ko vēlējāmies.
-
Vecīšiem būtiski, lai ĀP var atbraukt vajadzības gadījumā.
Un vispār, lai vēl kāda dvēsele tuvumā ir, kas var palīdzēt.
-
Mums kaimiņienei gan cita situācija bija, ģimene nespēja kredītu nomaksāt un banka māju atņēma. Nauda palika tieši tik, lai 1istabas dzīvokli nopirktu. Tagad absolūti laimīga, nekādu stresu.
no tēmas par radurakstiem gan aizbraucām
-
Bērnībā daudz skatījos vecās fotogrāfijas, omītei pie sienas karājās vairākas palielinātas ar pašu jaunībā, dažiem radiem. Loģiski, ka man kā bērnam radās jautājumi. Jau mani bērni fotogrāfijas skatījās reti. Kopš ir digitālā glabāšana, viss ir totālā ''pazaudēšana un nekad neredzēšana''. Tehnika mēdz ar apskaužamu regularitāti nobeigties. Dīvaini, bet bilžu albūmi ceļo no paaudzes uz paaudzi. Kādreiz pat pie fotogrāfa gāja!
No otras puses - cik tad tā vizuālā dokumentēšana gara? Kā no 1900.- tā gada? Pirms tam tak nebija ''ziepjutrauks'' katrā mājā.
Jā, bez tam tagad vienā vakarā var ''izdzīvot'' vairākas dzīves netfliksā. Kādreiz cilvēka vai ģimenes dzīvi varēja vai nu dzirdēt vecajo stāstos vai izlasīt grāmatā. Pēdējā variantā - dažu dienu vai nedēļu garumā. Šobrīd indivīda dzīvei vairs nav nekādas morālas vērtības, pārāk ātri un pārāk daudz paskrien gar acīm.
Kā parasti - filozofiski jautājumi - vai cilvēks vispār ir vērtība? Varbūt ir, bet kāds to apķersies kaut kad, kad viss būs pagājis, zudis? Kari bijuši, ir un būs, viss īpašums, ģimenes materiālās vērtības zudušas, cilvēki pazuduši.... Tāpat būs ar mājām - kādam ir svarīgi dzīvot savā mājā, kādam īslaicīgs dzīvoklis ir labākais risinājums. Ir daudz pamestu māju, ir daudz veco, bet vēl arvien apdzīvoto, ir no jauna būvētās. Visa pierīga piebūvēta, ka nav kur no mašīnas izkāpt pačurāt :) .
-
Salīdzināt laiku pirms simt gadiem un šodien ir pagrūti. Par tiem vecajiem albūmiem. Tolaik visa paaudzes vēsture satilpa trīs albūmos. Tagad dažs labs tik daudz kadrus pieklipsē vienā dienā Turcijas pludmalē. Nedz viens nedz otrs variants laikam nav ideālā šī laikmeta vajadzība. Ja ir vēlmes veidot albūmus - tas ir iespējams, pie kam, neizejot no mājas, saklikšķinot no savas google krātuves bildes albūmā un samaksājot par izdruku - gatava grāmata rokā. Nav lēti, bet ir iespējams. Maz kas to izmanto. Es Tā kā gribētu tādas taisīt, bet tad, kad saprotu, ka par katru grāmatu būs pie simta jāmaksā, vēlme kaut kā atvirzās uz "varbūt vēlāk".
Bet stāsts jau joprojām ir par to pašu - .. "kā gribētos ar šodienas prātu un līdzekļiem dzīvot vecajos laikos".. (precīzāk būtu - padzīvot kādu laiku, jo negatīvās blaknes būtu tik daudz, ka ātri vien sagribētos atpakaļ uz mūsdienām)
Cilvēks kā vērtība - jēdziens filozofisks. Ja cilvēku pasaulē ir 2 miljardi salīdzinājumā pret situāciju, ja cilvēku pasaulē ir 10 miljardi. Kurā gadījumā cilvēks būs lielāka vērtība? Teiksiet, ka nekorekts salīdzinājums? ... kā uz to skatās..
-
Mani interesē, kāpēc cilvēki kaut kad 60. gadu vidū pārtrauca fotografēt un kopēt bildes. Parādījās diapozitīvi? Līdz tam laikam bildētas visādas sadzīves situācijas, ballītes. No 50. gadu sākuma pat superīgi salona foto. Kad parādījās krāsainās filmas, tās bija tādi s*&^di, visas bildes sen zaudējušas krāsu.
Es vnk kārtoju plauktus, un uzrodas arī fotogrāfijas. Vakar salīmēju albūmā neseno, 3-4 gadu veco pagātni, dažas atlasītas bildes. Tradīcija jāuztur.
-
Mani interesē, kāpēc cilvēki kaut kad 60. gadu vidū pārtrauca fotografēt un kopēt bildes. Parādījās diapozitīvi? Līdz tam laikam bildētas visādas sadzīves situācijas, ballītes. No 50. gadu sākuma pat superīgi salona foto. Kad parādījās krāsainās filmas, tās bija tādi s*&^di, visas bildes sen zaudējušas krāsu.
Es vnk kārtoju plauktus, un uzrodas arī fotogrāfijas. Vakar salīmēju albūmā neseno, 3-4 gadu veco pagātni, dažas atlasītas bildes. Tradīcija jāuztur.
pag, deviņdesmitajos vēl fočēja un drukāja bildes uz urrā. Pilni albūmi mājās. Pēdējie kaut kur ap 2004.
-
Mani interesē, kāpēc cilvēki kaut kad 60. gadu vidū pārtrauca fotografēt un kopēt bildes.
Lai to apgalvotu, Tev jāveic plašāks pētījums vai aptauja :) Pēc manas pieredzes, vēl no digitālajiem "ziepju traukiem" nesa bildes kopēt uz fotodarbnīcu. Tad pamazām atstāja tikai digitāli.
-
mēs līdz šai dienai kaut ko baigi mīļu aizsūtam uz darbnīcu un uztaisām bildes, nu teiksim 5-10 bildes par gadu... ieliekam rāmīšos...
digitālās 99% gadījumu netiek otrreiz skatītas :)
-
Nepiekritīšu gan, ka 60.gadu vidū pārtrauca fotografēt un taisīt bildes. Man ir kaudzēm bērnības bilžu no vēlākiem gadiem. Digitālā foto sākums vispār aizsāka fotografēšanas bumu, jo fočēšana vairs neko nemaksāja un varēja pasūtīt izdrukai labākās izvēlētās bildes. Pa vidam vēl taisījām diapozitīvus - mans vīrs bija ar to aizrāvies. Tagad līdz ar vispārēju digitalizāciju, telefonu un interneta iespējām, glabāšanu "mākoņos" gan laikam reti kurš vairs ko izdrukā...
-
Mums ģimenes albūmos ir kaut kāds pārrāvums . Vēlāk protams, agdies, brauca pa pasauli, fotografēja "es pie palmas" un nesa bildes taisīt. Pamatīgi izrevidējot tajā laikā taisīju albūmīti ar viena gada bildēm. Tagad arī labākās tiek izdrukātas, ir mājās tāda iespēja
-
Bet stāsts jau joprojām ir par to pašu - .. "kā gribētos ar šodienas prātu un līdzekļiem dzīvot vecajos laikos".. (precīzāk būtu - padzīvot kādu laiku, jo negatīvās blaknes būtu tik daudz, ka ātri vien sagribētos atpakaļ uz mūsdienām)
Nez, kur šajā tēmā šādu atziņu ieguvi? :?: [size=78%] [/size]
-
Baidos, ka manam vīram vai dēlam nebūtu ne prāta, ne līdzekļu, lai buru kuģus būvētu un tad kapteiņotu uz Dienvidameriku
-
Kas par muļķīgām vēlmēm - ar šodienas prātu un līdzekļiem dzīvot vecajos laikos... :?: Nekad pat ar savu šodienas prātu nevēlos dzīvot "vecajos laikos"...
Bet iekšēji, zemapziņā allaž notiek kāda salīdzināšanās ar iepriekšējām paaudzēm. Ar ko tad citu, tak ne jau ar kaimiņmājas Annu vai Janku...
Man ir bijuši dzīvē brīži, kad rokas nolaižas un doma - ak, es naPadzīte, bet kad pār plecu pamet skatu atpakaļ, eh, par ko tu te pīksti... un ir arī bijis, ka domāju - iepriekšējie ar mani lepotos...
Par vecvecāku bildēm. Ir tik interesanti, kad skatos vecvecāku jaunības bildes un redzu cik līdzīga esmu vienai no Omēm... bērni arī ir pētījuši senču sejaspantus, no kā man tas un no kā šis mantots.
-
žēl, ka neuztvērāt sakarību. Necentīšos skaidrot. Lai paliek
-
žēl, ka neuztvērāt sakarību. Necentīšos skaidrot. Lai paliek
Kāpēc? Būtu interesanti (bez ironijas).
Es to saprotu apmēram tā: zinot, ka esmu "cēlusies" no diezgan pārtikušās saimnieku dzimtas, šad un tad iedomājos kāda dzīve būtu izveidojusies maniem vecvecākiem, vecākiem un man un manam bērnam, ja nebūtu ienākuši krievi un visu atņēmuši. Vai man būtu bijis vieglāk vai varbūt grūtāk?.. Bet nekad, uzsveru - nekad nav gribējies ar šodienas prātu un līdzekļiem dzīvot vecajos laikos. Vai "atsaukt atpakaļ" vecos, labos saimnieku laikus.
-
Esmu gribējusi palūkot savus senčus, viņu dzīvi.
Ar šodienas prātu? Baidos, ka di@sā būtu ar visu prātu.
-
par vecajiem laikiem - vai šodienas tehnoloģijas drīkstētu paņemt līdzi??
oglekļa makšķeres, spoles, pītās auklas piemēram (mobilais būtu stilīga lāpstiņa smilškastei)?? :D
KĀDAS zivis gan es pavilktu... :zvs: :smile:
-
Esmu gribējusi palūkot savus senčus, viņu dzīvi.
Ar šodienas prātu? Baidos, ka di@sā būtu ar visu prātu.
padomā 2x...
Tevi mocītu pļutka no tās skābputras un Tu pie sirsniņmājiņas poda piesaltu ziemas laikā... un no govs vispār man ir bail, nezinu kā Tev :D
-
Skābputru nedzer ziemā :rofl:
Nez, vai Brīvdabas muzejā ir ekspozīcija latviešu māja ap 1907. gadu. Pārkāpšu noteikumus ar privātu bildi -mana vecmāmiņa ar māsām un brāli ap 1905. gadu. Bērnībā es viņu vienmēr tincināju, kur tas kuģis palika
-
Pārkāpšu noteikumus ar privātu bildi
Pat datu aizsardzības likums neattiecas uz personām, kas aizsaulē, kur nu vēl foruma noteikumi :)
Bilde forša! (Un zirdziņš kur palika? :) )
-
Skābputru nedzer ziemā :rofl:
skaidrs, kāpēc!! :talking: :smej:
-
Man vīram arī čupa ar albumiem simtgadīgu bilžu, viņš tur skenē utt, , es neredzu jēgu skenēšanai, bet katram savas izpriecas.
Es savas privātās (ne 100gadīgās), fotkas izšķiroju un no vairākiem albumiem palika 1.
-
Kur radās doma, ka iepriekšējās paaudzes prāta ziņā apdalītas :fp: , ka vajag šodienas prātu tiem, kuri vēlas tur atgriesties... :?:
-
Kur radās doma, ka iepriekšējās paaudzes prāta ziņā apdalītas :fp: , ka vajag šodienas prātu tiem, kuri vēlas tur atgriesties... :?:
Patiesībā otrādi - nav mums vairs elementāru izdzīvošanas iemaņu, jo visur viss gatavs.
Par prātu - viena arheoloģe - antropoloģe teica, ka tas ir muļķīgs stereotips, jau no "alu cilvēkiem" sākot. Intelektuālās spējas un praktiskās iemaņas bija labākas, nekā mēs mēdzam uzskatīt.
-
Tur jau tas āķis. Kad tīņa gados vasarās strādāju arheoloģiskajos izrakumos, vienā 16.gs kapulaukā tika konstatēts, ka ir veiktas pat galvaskausa trepanācijas operācijas.
-
Tāpēc jau saku, ka būtu pakaļā ar savu prātu.
-
Tāpēc jau saku, ka būtu pakaļā ar savu prātu.
Tas atkarīgs, kur fantastiskais laika lēciens mūs aiznestu. Pirms 100 gadiem Latvija bija tīri jauka valsts, radio jau raidīja :) Lauku darbos es droši vien nobeigtos, bet par kādu skolmeistarieni varētu būt.
-
Pirms 100 gadiem. Šajā vecumā? Lauku darbi atkrīt. Prieka mājai par vecu. Fabrikā diez vai ņemtu. Sēņot, ogot par tizlu. Burties par švaku. Saimniekpapu savaldzināt arī par vecu. Kādi vēl varianti?
-
Es neatmestu domu par kādu fabrīķa īpašnieku :) Bet nu tad - sekretāre, mašīnrakstītāja...
-
Es neatmestu domu par kādu fabrīķa īpašnieku :) Bet nu tad - sekretāre, mašīnrakstītāja...
Tu būtu autā izbesījusies par tā laika tumsonību un aprobežotību visās jomās.. Ilgi neizvilktu, rautos atpakaļ pie savas Mēmeles vai kur tur.. :rofl:
-
Kur radās doma, ka iepriekšējās paaudzes prāta ziņā apdalītas :fp: , ka vajag šodienas prātu tiem, kuri vēlas tur atgriesties... :?:
prāta ziņā, pēdējos 20 gados noteikti ir notikusi degradācija :) kaut salīdziniet savu un savu bērnu/mazbērnu dzimtās valodas vārdu krājumu līdzīgā vecumā :) (īpaši izpaužas spēlējot scrabble) :D šolaiku spējas un prasmes atšķiras no "tiem laikiem", loģiski... vai tās būtu noderīgas "tad", šaubos, neliela daļa varbūt...
-
Tu būtu autā izbesījusies par tā laika tumsonību un aprobežotību visās jomās.. Ilgi neizvilktu
Tas ļoti atkarājas no spēles nosacījumiem. Ja nomet ar to kas mugurā uz ielas 100 gadus atpakaļ, tad švaki. Bet ja iemet turīgā vidē, nekā man netrūktu. Bez interneta esmu dzīvojusi dzīves labākos gadus. Veļu kalpones mazgātu un gludinātu. Gatavotu virtuvene. Es vāļātos pa zofā un lasītu grāmatas :mrgr:
UPD:
Var arī mazāk mietpilsoniski, piemēram, iepazītos ar Aspaziju, kandidētu uz Satversmes sapulci/ Saeimu, piedalītos politikā :mrgr:
-
Valodā varbūt, daļai... man grūti spriest, manējie ir lasītāji. Arī angļu valodā. Tur viņu vārdu krājums krietni atšķiras no manējā gan kad biju viņu vecumā, gan, domāju, arī tagadējā. Bet nedomāju ka dumjāki, zināšanas ir vienkārši citādas un tas ir vien normāli.
-
Tas ļoti atkarājas no spēles nosacījumiem. Ja nomet ar to kas mugurā uz ielas 100 gadus atpakaļ, tad švaki. Bet ja iemet turīgā vidē, nekā man netrūktu. Bez interneta esmu dzīvojusi dzīves labākos gadus. Veļu kalpones mazgātu un gludinātu. Gatavotu virtuvene. Es vāļātos pa zofā un lasītu grāmatas :mrgr:
Nebūtu tik traki, šis jau pavisam nesenā pagātnē ir bijis, kad no labiem apstākļiem tika izrauti un lopu vagonos izsūtīti... cilvēkam ir neiedomājamas spējas adaptēties un cilvēkam ar intelektu nav nekā neiespējama, var pat raškas apmācīt kā mājas būvēt...
-
Mans veconkulis esot iemācījis raškenēm, ka kartupeļus nevajag urķēt ar rokām un izgatavojis tehnoloģisko brīnumu -kašelīti
-
Man rados izsūtītie, kurus 3x pārizsūtījuši no vietas uz vietu, jo vislaik licies, ka par labu dzīvo, katrā jaunajā vietā ogu krūmi un puķudārzi bijuši.