Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Pifs 2025. gada 26. janvāris, 09:52:41
-
Kā runāt un ko teikt draudzenei (labākajai no pašas bērnības), kurai (manuprāt) jau ir diezgan nopietnas emocionāli mentālas problēmas? Draudzene ir no tām - mīļajām, gādīgajām, uzmanīgajām, lai visiem būtu labi - sievietēm. Citiem palīdzēs ar pēdējiem spēkiem, nepasakot, ka tie tiešām ir viņas "pēdējie" spēki. Un kaut kāds pārmērīgais lepnums - "es pati". Visu - "es pati"- samaksāšu, nopirkšu, "man neko nevajag"+ kā pati saka : esot ļaunatminīga. Tas viss rezultējas ar absolūto izdegšanu darbā, bezspēku un Krīzi laulībā. Jo vīrs, protams, eot neatbalstošs un skops. Viņa visu pērk, gādā, naudu un atbalstu neprasīdama, jo ir taču - "es pati" visu varu.
Kad viņai saku, lai maina attieksmi pati pret sevi, ka lepnums "es pati" dzen viņu postā, viņa vispār nesaprot par ko runāju.
Jau par pašnāvību sāka runāt, tad gan sacēlu "kājās" tuviniekus. Tagad dzerot antidepresantus un "strādājot" ar sevi, bet īsti pārliecības man nav. Tagad sarunās tāda kā nolemtība - ..."būs jau labi"..
Pie ārstiem neiet, jo "neesot jau nekādas jēgas". Viņa ir aptiekāre, tāpēc ar medikamentiem nav problēmu. Nezinu kā runat. Teikšu skarbi, jutīsies sāpināta un apvainosies. Vienkārši uzklausīt? Nezinu
-
Nav ne jausmas. Ar runāšanu neko nepanāksi. Izskatās pēc pamatīga mīlestības trūkuma. Bet to laikam aptiekās nepārdod.
-
Nav ne jausmas. Ar runāšanu neko nepanāksi. Izskatās pēc pamatīga mīlestības trūkuma. Bet to laikam aptiekās nepārdod.
Varbūt, lai gan labi domātus uzmanības apliecinājumus viņa pati noraida. Pāris reizes esmu "atrāvusies" : gribēju jubilejā uzdavināt SPA masāžu (bijām ceļojumā), pie kases bez maz sākām grūstīties, jo teksts bija - "es pati varu samaksāt".
Dzīvojam ~130 km attālumā viena no otras. Viņas vīram zvanīt negribu. Cik tālu tā ir ģimenes lieta un kad jāsāk iejaukties? Esmu galīgā putrā.
Draudzene grib iet prom no ģimenes (šī viņai otrā laulība), BET...dzīvojot mazpilsētā tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Cenšos atrunāt, jo šaubos vai viņa izturēs rēālu vientulību.
-
Pieļauju, ka draudzene no bērnības jau daudzmaz pieaugušā vecumā un tad nesaprotu kas viņai bez sevis vēl jāuztur, skopais vīrs arī laikam darbspējīgs, ja jau ir ienākumi skopoties... :?:
Varbūt tā vēlme būt "neaizstājamai" ir viņas dzīves sāls un bez tās draudzene jutīsies vēl sliktāk...
Varbūt pajautāt pašai draudzenei, kā viņa redz to izeju... nu labi, pašnāvība, tad būs tas neaizstājamais vilcējs un gādātājs, diezvai. Visiem dzīve tāpat turpināsies... neviens tādēļ postā neaizies, velts viņas upuris... varbūt labāk paņemt atvaļinājumu un atpūsties.
Par šķiršanos/nešķiršanos, tādi lēmumi jāpieņem draudzenei pašai, es cita ģimenē ar saviem padomiem nejauktos. Cik nav redzēts, ka tas labu gribošais "padomdevējs" beigās ir tas sliktais... un ja vēl draudzene ļaunatminīga... ne, ne.
-
Neteikšu, ka vīrs baigais skopulis. Jā. Ar naudu nemētājas, prot arī viņai paprasīt. Bet viņa neprot pateikt "nē". Piemērs (draudzenes versijā): doma pirkt saldētavu. Vīrs jautā vai viņa iesaistīsies maksājumā. Draudzene dusmīga, ka viņš viņai prasa naudu - aizvainojumā samaksā ar. Lai gan to nemaz nevar atļauties.
Esmu runājusi, jautājusi. Vienīgo izeju redz iet prom no ģimenes, bet tas nozīmē mekle't citā pilsētā darbu un dzīvesvietu. Kā jau teicu, mazpilsētā tas nav viegli.
Viņa ir no tām neaizstājamajām kalpotājām.
Sūtu visvisādus psihologu videorullīšus par to kā celt pašapziņu, kā pateikt "ne". Šaubos vai lasa.
-
Ja problēma būtu vienīgi finanses, tad nav nekā vienkāršāka kā saskaitīt ģimenes ienākumus un vienoties kurš ko maksā/nemaksā un cik atliek iekrājumiem visādām neparedzētām "saldētavām".
Bet gan jau aiz tām finansiālajām problēmām paslēpies kas pavisam cits, draudzene jūtas nenovērtēta, nemīlēta vai savus dzīves sapņus nepiepildījusi...
-
Oi, reāli smags gadījums. Zinu, jo atpazīstu sevi pirms gadiem 30. Iekšējs aizvainojums, mīlestības trūkums, izdegšana, nevēlēšanās dzīvot... Mani izglāba, jāsaka, dievišķā providence, bet to nekādi nepasūtīsi pēc pieprasījuma..
Otrs sliktums, ka aptieķniece, jo tad droši vien neatzīst nekādu netradicionālo ārstniecību. Un diez vai tāds cilvēks arī psihoterapeita palīdzību meklēs.
Es domāju, noderētu Baha ziedi, ja tos varētu pierunāt lietot. Pati neticēju "tādiem štruntiem", bet ļāvos pierunāties palietot un secināju, ka šādi tādi galvas tarakāni stipri mazumā gājuši un neapgrūtina vairs.
Kā arī laba homeopāta palīdzība, ja tik cilvēks to visu par šarlatānismu neuzskata. Bet uzskata jau, droši vien...
-
Pag, ja draudzene gatavojas šķirties, tad jāsaka lai sāk sev veidot uzkrājumus laicīgi, pieļauju, ka tagad dzīvo vīra īpašumā nevis kopīgi laulības laikā iegādātā. Tad nāksies vien iemācīties pateikt to "nē"...
-
Īsti nesapratu par to saldētavu. Ir "doma", bet piedalīties pirkumā nevar atļauties. Tad kam to saldētavu vajag -viņai vai vīram?
Tur visdrīzāk vīrs varētu pateikt, lai dzīvo pati par savi un nemocās citu dēļ
-
Paldies par viedokļiem. Palasījos par Baha ziedi. Būs jāpablefo, ka es pati lietoju, varbūt ieklausīsies.
Ja šķirtos, dzīvot viņai ir kur, un cik, saprotu, naudu arī krāj nebaltām dienām.
Man vairāk uztrauc tas KĀ lai es ar viņu runāju. Ko lai saku. Man, kā īstenam mežāzim, noklausoties to bēdu stāstu, gribas vnk "sabrēkt", lai beidzot pieaug. Neviens viņai naudu ar varu no maka nevelk. Pati var izlemt kur tērē un kā tērē un ko dara. Nav visiem jāizdabā.
Bet laikam jau tas nav tas, ko no manis gaida...
Ikvienam taču pašam jātiek ar saviem dēmoniem galā.
Nolēmu, ka turēšu roku "uz pulsa", ja vilks uz pašnāvības tēmu, tad gan iesaistīšos.
-
Viņi ir apauguši ar pieaugušajiem bērniem un viņi ģimenēm, kuri jūtās kā mājās, bet izturās kā ciemiņi. Respektīvi, bērni kling klangt ierodās un dzīvojās. Draudzene, protams gatavo, paēdina un līdz vēl sadod, bet bardaks paliek. Bērni kā jau bērni, dzīvo kaimiņos un pieraduši, ka ir ēdamais.
Tāpēc tā saldētava. Es jau viņai teicu:lai izvertē, kam tā saldētava vajadzīga: - pašai personīgi vai "lielajai" ģimenei.
Bet redz te jau tas - "es pati". Vīrs skopulis, kurš pelna vairāk kā viņa, paprasa naudu un draudzene, lai iespītētu - maksā. Nu sviests.
Vakar atsūta man sms, ka ir pārgurusi, bet vienīgajā brīvdienā stāv pie plīts, jo pieteikušies vīra dēls ar ģimeni. Uz manu sms "brēcienu", kāpēc Tu gatavo?! Atbilde: es jau nedrīkstu neko teikt..
-
Tās viņas tēmas nevar apiet? Vai arī viņa tikai gaužas un gaužas?
Viņai gribas, lai pažēlo. Bet to žēlošanu viņa pieņems pēc reizes 30-ās.
Un daudzu laulāto kaite- nespēt atklāti runāt. Vienreiz dabū pa spurslām un vissss.
Viņa no ādas līdīs laukā,lai viņu novērtētu. A nenovērtēs. Jo visiem šķiet, ka baigi labi.
-
Paskatījos cenas tām saldētavām. Nekas jau astronomisks, pa 300 -500 pavisam normālu var nopirkt. Es nez, pārsimt eiro dēļ veikt pašnāvību, šķirties... :?: Tur tomēr kas cits apakšā, tā saldētavas pirkšana vien tāds neliels punkts uz i.
Bet allaž esmu uzskatījusi, ka kopdzīvei jēga vienīgi tad, ja dzīve labāka kā dzīvojot vienatnē, gan emocionāli, gan materiāli.
p.s. Ak tad nedrīkst arī vēl neko teikt... nu tur cietējas poza ieņemta. Kas notiks, ja pateiks, kas? To der viņai pajautāt.
-
Paldies par viedokļiem. Palasījos par Baha ziedi. Būs jāpablefo, ka es pati lietoju, varbūt ieklausīsies.
Ja šķirtos, dzīvot viņai ir kur, un cik, saprotu, naudu arī krāj nebaltām dienām.
Man vairāk uztrauc tas KĀ lai es ar viņu runāju. Ko lai saku. Man, kā īstenam mežāzim, noklausoties to bēdu stāstu, gribas vnk "sabrēkt", lai beidzot pieaug. Neviens viņai naudu ar varu no maka nevelk. Pati var izlemt kur tērē un kā tērē un ko dara. Nav visiem jāizdabā.
Bet laikam jau tas nav tas, ko no manis gaida...
Ikvienam taču pašam jātiek ar saviem dēmoniem galā.
Nolēmu, ka turēšu roku "uz pulsa", ja vilks uz pašnāvības tēmu, tad gan iesaistīšos.
Jā, par to vissarežģītāk ko ieteikt, cilvēku nepazīstot. Bet, ej nu sazini, varbūt arī sabrēkšana var noderēt. Jo, kā tas teiciens bija - uzrāviens uz priekšu reizēm ir rezultāts spērienam pa pakaļu - vai kkā tamlīdzīgi. Kamēr no žēlošanas čīkstēšana vien... Ej nu sazini.
-
Tās viņas tēmas nevar apiet? Vai arī viņa tikai gaužas un gaužas?
Viņai gribas, lai pažēlo. Bet to žēlošanu viņa pieņems pēc reizes 30-ās.
Un daudzu laulāto kaite- nespēt atklāti runāt. Vienreiz dabū pa spurslām un vissss.
Viņa no ādas līdīs laukā,lai viņu novērtētu. A nenovērtēs. Jo visiem šķiet, ka baigi labi.
Tur jau tā lieta, kā īsti negaužas. Tas tiek pasniegts kā fakta konstatācija.
Viņa grib tādu dzīvi kā manējā: jo esmu viena, neatkarīga, dzīvoju dzīvoklī. Nekas nav jādara.
Bet viņa ir no briesmīgi čaklajām. Un dzīvoklī nekad nav dzīvojusi. Un, ja godīgi, vienam nemaz nav tik ideāli. Man pat "puses" nav. Visi izdevumi vienai pašai.
-
p.s. Ak tad nedrīkst arī vēl neko teikt... nu tur cietējas poza ieņemta. Kas notiks, ja pateiks, kas? To der viņai pajautāt.
Pajautāju: atbilde bija, ka nobloķēšot mani.
Man arī sāk izskatīties, ka "cietējas" lomu ieņem.
Bet vienalga, man viņa vislabākā. Jāvēro kā šis viss beigsies..
-
Pif, tev nekas cits neatliek kā sākt čīkstēt draudzenei :mrgr: Tad viņai sava dzīve šķitīs zelta vērtē un neko mainīt negribēs. :rofl:
Ak tad nobloķēs vēl ar :rofl: manipulācijas, manipulācijas... tevi izmanto tā draudzene kā savu emocionālo miskasti. Klausies, bet neiesaisties emocionāli, viņai tā tāda uzlādes stacija un barotava.
-
Pašapziņas problēmas. Labās meitenes sindroms - ja būšu laba, izpelnīšos atzinību. Ja pelnīšu pietiekami vai līdzvērtīgi vīram, būšu laba, ja visiem palīdzēšu, mani atzīs/mīlēs. Esmu vāja, ja netieku galā patstāvīgi. Nespēja lūgt palīdzību, nespēja atteikt.
Kontrole, manipulācija, cīņa par varu - es visiem palīdzu, tātad esmu vajadzīga, bez manis nevar, es jūtos svarīga, esmu nozīmīga.
Komunikācijas problēmas - nespēja izteikt/uzklausīt (?) vajadzības, vienoties
N-tie iespējamie virzieni, bet Tu jau savu draudzeni pazīsti vislabāk
-
Nuja, tā var aizrunāties līdz ieteikumam ieviest mājās kazu :mrgr:
Zināt taču to aņuku?
-
Vēl Pifs varētu jautāt konkrēti - jā, saprotu ka tev traki, saki, kā/ ko es varu tev palīdzēt, ja vajag palīdzēt, saki ko utt... Visdrīzāk jau nevajadzēs neko.
-
Vēl Pifs varētu jautāt konkrēti - jā, saprotu ka tev traki, saki, kā/ ko es varu tev palīdzēt, ja vajag palīdzēt, saki ko utt... Visdrīzāk jau nevajadzēs neko.
Taisnība. Tā arī ir. Kad jautāju, tad atbilde ir, ka pati tikšot galā.
Redz, cik labi, ka ir viedokļi "no malas". Laikam sāku kļūt līdzatkarīga, bet visas tās publiski zināmās pašnavības, liek aizdomāties, ka varbūt tuvam cilvēkam tiešām nepieciešama palīdzība.
-
Tu minēji, tā ir Tava labākā draudzene, turklāt kopš bērnības, tātad Tu viņu zini jau daudzus gadus. Tā palīdzēšana un patstāvība, cik sapratu, bijusi vienmēr. Kas tagad mainījies? Ka viņa atzīst savu pārgurumu un izdegšanu? Ka vairs nevar pavilkt tālāk šādā stilā?
-
Darbā pārslodze. Nav kas strādā. Uzņēmusies papildus darbu, kas reāli ir 12 stundas. Protams, nedaudz vairāk naudas, bet gadi, ...gadi. Vairs nav spēka. Un ne tikai. Tur nāk klāt vēl pārspīlētā pienākuma apziņa: t ap 38, bet slimības lapu neņem. Iet uz darbu.
Jau minēju, ka cenšoties izpatikt bērniem (saviem un vīra) ir krietni pārcentusies. Viņai patīk organizēt radu svētkus, visvisādus kopējus pasākumus un gaida, kad vīrs iesaistīsies finansiāli, bet viņš gluži ar naudas maku tā neskrien. Ja paprasa, tad dod. Bet viņa neprasa. Pati visu nopērk, sagādā un ir aizvainota, ka vīrs nav atbalstījis.
It kā stap citu pažēlojas, ka sāp mugura, jo esot ienesusi galdu viesībām. Kad prasu, kāpēc pati nesi? Nav atbilde...
-
Darbā tanks. Mājās tanks. Padomos neieklausās. Ko Tu tur vari līdzēt :?: Izvelc viņu kaut kur. Uz vairākām dienām.
Ja izšķirsies, bērni tāpat nāks, radu saietus tāpat rīkos.
Esi jautājusi, kāda izskatītos viņas ideālā dzīve?
-
Ideālā dzīve - būt vienai.
-
Tad tiešām lai šķiras. Varēs vīru ar bērniem aicināt uz pusdienām.
-
Tad tiešām lai šķiras. Varēs vīru ar bērniem aicināt uz pusdienām.
Tieši tas ir tas, kas mani satrauc. Nomainot dekorācijas, problēma neatrisinās. Cilvēks, kurš visu dzīvi ir dzīvojis privātmājas un ir ļoti čakls un darbīgs, viens pats neprot dzīvot. Un tad gan būs depresija pa īsto.
-
Piekrītu, mainīsies vienīgi dekorācijas. Tieši tāpat visu apmaksās, organizēs pati.
Būtībā viņa neprot neko organizēt - sadalīt iesaistītajiem izdevumus, deliģēt pienākumus... neko tā šķiršanās diži nemainīs, bet varbūt vērts kādu brīdi pirms šķiršanās izmēģināt un padzīvot atsevišķi, ja jau viņai ir arī savs īpašums. :?:
-
Apburtais loks. Ja bērni nenāktu uz pusdienām, radi laipni atteiktos no pasākumiem, būtu katastrofa. Kaut ko mainīt var tikai, ja pati to grib. Kā alkoholiķiem.
Droši vien vīram tas viss ir piegriezies, ja netraucas piedalīties ar naudu un mēbeļu nešanu.
Demonstratīvi pārstāj uzklausīt un just līdzi, jo esi atrasta kā tāda miskaste, kur visu sasviest. Ja nebūs publika, kas viņas mokas apbrīno un žēlo, varbūt pierimsies.
Protams, var mēģināt runāt ar pieaugušajiem bērniem, viņiem jau ir ērti to problēmu neredzēt
-
Padzīvot kādu laiku atsevišķi arī ierosināju - nepiekrīt..Varu saprast, jo tai mazpilsētā viņi skaitās tāds kā "paraugpāris".
Ierosināju mediatoru/pāru terapeitu, bet šo variantu viņa neizskata, jo domā, ka vīrs nepiekritīs.
Kā Minne un Amalija saka - komunicēt negrib/neprot un padomos neieklausās.
Vārdu sakot, katram pašam savs krusts nesams. Nemaisīšos.
-
Papildināju. Tiešām, pārstāj uzklausīt un dot padomus. Sak -pati taču esi pieaudzis cilvēks, kas savu rīcību var kontrolēt
-
Grūti pāraudzināt cilvēku, kas "visu var pati", kamēr dzīvē nenotiek nekas, kas spētu piebremzēt to varēšanu. Pieļauju, ka ģimene nemaz nav ar abām kreisajām rokām, bet ir pieraduši, ka māmiņa visu izdarīs. Varbūt Pifam labāk parunāt ar draudzenes vīru vai bērniem, kurš nu tur saprātīgāks? :?:
Nedaudz man atsauca atmiņā skolas gadus padomju laikā, kad vēl dzīvoju pie vecākiem. Abi strādāja, un māte vēl katru dienu gatavoja vairākas ēdienreizes, turklāt pusdienās bija gan zupa, gan otrais. Vienmēr. Ārpus mājas neēdām nekad. Laiku pa laikam gan šī pačīkstēja, ka piekususi. Bet uz manu jautājumu, kāpēc tad tik daudz jāgatavo, ka pietiktu tikai ar zupu, skanēja atbilde, ka tā VAJAG un tā JĀBŪT. :?: Kopš tēvs miris, gatavo minimāli, jo pati ēd maz.
-
Viņa tikai Tev sūdzas? Un cik sen?
-
Es laikam būtu šokā, ja mana draudzene man aiz muguras, mani apspriestu ar manu vīru vai maniem bērniem :rat:
Ja es viņai palūgtu to darīt, tad cita lieta, bet tā... domāju, šīs draudzenes man vairs nebūtu gan.
-
skanēja atbilde, ka tā VAJAG un tā JĀBŪT.
Tādas tās sievietes bija un izrādās, ir joprojām. Ar mammu kādreiz pamatīgi sastrīdējāmies par mājas uzkopšanu. Viņa -kaut uz deguna kritīšu, bet pirms gulēšanas slaucīšu un mazgāšu. Es -ja būšu nogurusi, iešu gulēt
-
Es laikam būtu šokā, ja mana draudzene man aiz muguras, mani apspriestu ar manu vīru vai maniem bērniem :rat:
Ja es viņai palūgtu to darīt, tad cita lieta, bet tā... domāju, šīs draudzenes man vairs nebūtu gan.
Pieņemu, ka Tuk pati runā gan ar vīru, gan bērniem un atrisina visas problēmas. :) Bet cita lieta, ja cilvēks ar tuviniekiem par savām problēmām nerunā. Ja tur briest izdegšana vai kas trakāks, varbūt tomēr ir vērts parunāt ar ģimeni? :?:
-
Redz, tā sūdzēšanās ir visai nosacīta. Tā nu ir sanācis, ka ciemojoties redzu vairāk nekā citi.
Tukam pilnīgi piekrītu. Arī es nepieļauju domu, ka varētu zvanīt vīram. Tad, kad viņa man par pašnāvību runāja, tad gan pazvaniju meitai. Jo es neesmu klātesoša. Palūdzu, lai pievaktē mammu.
Arī tagad te portālā to visu cilājot, nav labs prāts - sajūta, ka kaut kā "nododu" draudzeni.
-
Pieņemu, ka Tuk pati runā gan ar vīru, gan bērniem un atrisina visas problēmas. :) Bet cita lieta, ja cilvēks ar tuviniekiem par savām problēmām nerunā. Ja tur briest izdegšana vai kas trakāks, varbūt tomēr ir vērts parunāt ar ģimeni? :?:
Bet varbūt, pat pieļauju, ka tā ģimene absolūti nevēlas nekādu viesību rīkošanu uz ģībiena robežas, ne cepešu kalnus... tas turbo sievišķis vienkārši ņemas un piktojas ka nejūt ģimenes atbalstu un iesaisti...
Nu nobloķēs Pifu, un? Kāda tur jēga.
Tur drīzāk ar humoru likt pasē biežāk ieskatīties un piebremzēt savas aktivitātes.
-
Kādēļ izjuka viņas pirmā laulība?
-
Viņa kļuva par pelnītāju, bet vīrs par mājsaimnieku.
-
Kurš ar to netika galā - viņa vai viņš?
-
Kurš ar to netika galā - viņa vai viņš?
Viņa. Sīkāk negribu neko teikt. Tomēr personiskas lietas.
-
Pif- dreudzene pačīkstēja tev, tu pačīkstēji mums.
Darīt, pa lielam tur nevar neko. Nekādi pamudinajumi, video rullīši un cita šņaga nestrādās, ja cilvēks pats no iekšiņām, neko nav gatavs mainīt.Līdzīgu un dažādu stāstu kaudzēm visapkārt.
Tā pašnavības pieminēšana arī jāizvērtē... dažreiz tas ir tikai tāds - netieku galā, darīšu galu.blablabla Dažreiz savukārt ir ļoti nopietni... bet tā nemaz neizskatās.Tur vajag čuju un ņuhu lai atšķirtu tukšmuldēšanu no reālas depresijas un bezizejas.Es teiktu,ka tikai psihiatrs/ psihoterapeits. Bet,ja tas jau saknē ir noliegts. tad nu neko :/
p.s neviens no malas, nevar otru izmainīt. Var tikai pamainīt attieksmi. Tu arī vari padomāt,kā tu vari izmainīt savas reakcijas, lai viņai būtu jāpadomā...(tas iR grūti)
te jau minēja... it kā nejauši pastāsti par saviem vieninieka dzīves mīnusiem. kkā ar savu piemēru vai uz sevi vērsti parādi viņas darbības... nu piem..uij,ja es viena nestu galdu,tad mani otrā dienā ķirurgija gaidītu, nē man nav 18it, lai nes citi,vai sēž uz segas..nu kkā tā...(stulbi, jo tā arī ir manipulācija, bet kko būsi mēģinājusi)
-
Var jau arī pavisam atklāti pastāstīt draudzenei par savām izjūtām, ka tevi dara bažīgu tā viņas sevis nesaudzēšana, neiešana pie ārsta, pārpūlēšanās. Ka lai ko viņa izlemtu savas laulības sakarā, ka vienmēr būsi viņas pusē, sapratīsi un atbalstīsi. Ka jūsu draudzība tev svarīga un tu nevēlies viņu zaudēt. Iespējams, tas arī var uzlabot to negatīvo un bezcerīgo noskaņojumu, īpaši ja viņai būtiska tā apkārtējo atzinība.
Bet kuram tad nav, visiem jau kādā mērā tā ir...
-
Pif- dreudzene pačīkstēja tev, tu pačīkstēji mums.
Darīt, pa lielam tur nevar neko.
O, šim es pilnībā piekrītu. Ja cilvēks reāli gribētu ko mainīt, tad pats kaut ko darītu lietas labā vai meklētu palīdzību. Re, piečīkstēja Pifam pilnas ausis, varbūt uz brīdi vieglāk palika. :) A ko draudzenei vēl darīt, ja ne uzklausīt? Problēmas jārisina ģimenei. :?:
-
Vēl iedomājos, draudzenei būtu vērts "Straumi" noskatīties...
-
Labrīt,
Paldies par viedokļiem. Paskatīšos, pavērošu ar kritisku aci..
-
Šo visu izlasot, man nezkāpēc radās sajūta, ka draudzene Tev piešķīrusi miskastes funkciju - izgāž visu uz Tevi, pašai varbūt īslaicīgs atveiglojums
-
izklausās pēc cietējas lomas, ko draudzene ieņēmusi uzmanības piesaistīšanas (no laulātā) nolūkā. Tas nav pareizais ceļš, tādēļ tas nestrādā un tādēļ tālāk tiek ietekmēti draugi/radinieki, lai caur tiem vērstos pret iedomāto pāridarītāju. Ieteikumu nebūs. Ignorēt cietēja manipulācijas.
-
Gluži nepiekritīšu Bobam. Viena lieta ir apzināta aktierspēle manipulācijas nolūkā, pavisam cita, kad cilvēks patiesi beidz sevi nost galvas tarakānu dēļ. Un attiecības ar tuviniekiem iestrēgst abpusējas nesaprašanās apburtajā lokā. Man izklausās pēc otrā varianta, kur cilvēkam noderētu palīdzība tarakānu izdzenāšanā. Gan pašai kļūs vieglāk, gan tuviniekiem.
-
Vispār viņa tiek ar visu galā. Vēl ir pat rezervīte. Ja netiktu, sen jau būtu piebremzējusi. No mana skatu punkta izskatās, ka ļoti gaida savu veikumu cildināšanu. Atzīšanu. Lai citi to neuztver kā pašu par sevi saprotamu.
Pieļauju, ka Tev stāsta, lai Tu apjēgtu, kāda viņa darbspējīga.
-
Un tagad godīgi: vai mēs katrs nesaskatām sevi kādā dzīves posmā? Es saskatu :mrgr:
-
Šodien arī visu vēlreiz pārlasot un apdomājot to ko zinu (visu te neesmu uzrakstījusi, jo tomēr tā ir dziļi personiska informācija), šķiet, ka tā tiešām ir manipulatīva rīcība, lai pievērsu uzmanību un tieši, kā Bobs saka no laulātā - t.i. vīra puses. Un es, kā uzticamības persona esmu pa vidu. Jo kā jau rakstīju, viņa nemaz man tā nežēlojas, bet ciemojoties, kad visi aizbraukuši, ar vien biežāk esmu lieciniece pēcsvētku un nu jau arī pirmssvētku skandāliem. Un it kā tie skandāli nav jau no "gaisa grābti", it kā pamatoti. Un tai pašā laikā, manas dardzenes izprovocēti.
Es arī nenostājos ne viena pusē, jo labi redzu ko viņa dara nepareizi. Un ko vīrs dara nepareizi..
Tas, ka mana draudzene reāli slikti jūtas un ir depresijā, nav noliedzams. Tur būtu darbs jau psihoterapetam, bet viņa to pa īstam nevēlas. Pie psihologa pāris reizes aizgāja (paklausot manam ieteikumam), bet ar to arī viss beidzās. Neesot gatava risināt visas sasāpējušās bērnības problēmas, kas novedušas pie līdzšinējām.
Būs jāmaina draudzēšanās modelis.
-
Gluži nepiekritīšu Bobam. Viena lieta ir apzināta aktierspēle manipulācijas nolūkā, pavisam cita, kad cilvēks patiesi beidz sevi nost galvas tarakānu dēļ. Un attiecības ar tuviniekiem iestrēgst abpusējas nesaprašanās apburtajā lokā. Man izklausās pēc otrā varianta, kur cilvēkam noderētu palīdzība tarakānu izdzenāšanā. Gan pašai kļūs vieglāk, gan tuviniekiem.
Man šķiet, ka aktierspēle (viņa tiešām reāli ir spēlējusi amatierteātros) ir pāraugusi reālos tarakānos. Tur ir bērnības tarakāni. Cik noprotu, manī vēl vismaz ieklausās (tas nenozīmē, ka kausās).
-
Un tagad godīgi: vai mēs katrs nesaskatām sevi kādā dzīves posmā? Es saskatu :mrgr:
Godīgi. Nē. Nesaskatu.
-
Vispār, sāku domāt: bērnībā bieži teicu, ka sāp galva. Tagad īsti neatceros vai tiešām sāpēja, bet pie dakteriem mani veda un kaut kādas vainas atrada, lai gan tagad man vairāk šķiet, ka tas bija kaut kāds uzmanības trūkums.
-
Ja jau publiski skandalēties spējīga, tad gan jau spētu arī pateikt to "nē" vai palūgt palīdzēt aiznest galdu... Tur tomēr kādas varas spēlītes... kurš mājās saimnieks un noteicējs... kurš nenovērtētais labdaris un upuris.
Pieļauju, ka dāma ir arī pāra aktīvākā puse.
-
Sakandalējas arī nepubliski, par tām uzzinu, ja pajautāju. Bet par varasspēlītēm piekrītu: galdu ienest, acīmredzot vajag "uz sitiena". Ja "uz sitiena nav', tad nes pati. Un tad "viss ir slikti".
-
Tā turpinoties, šķiršanos var ierosināt vīrs. :mrgr: Droši vien darba kolēģēm arī ir ko teikt
-
Nu lab, lab...man arī brīžam izlec šitas gļuks. Es itkā ar viņu tieku galā..bet tomēr brīziem gļuks ņem virsroku. Pēc tam jūtos slikti, es gļukus atpazīstu(trenēta un izglītota acs) :mrgr: Tagag lasot, redzēju sevi situācijā pirms pāris mēnešiem...identiski. :smoker: vienā sev un lumbim zināmā objektā biju norukājuies melnu muti un atstājusi tādus tīri veču darbiņus..Kad būs tie veči, tad palīdzēs.Pienāk tā diena ,kad ir tie veči un teorētiski arī palīdzība.Bet man raksturiņš(gļuki ),palīdzību prasu vienreiz(visbiežāk jau neprasu)... a večiem hihiņki hahiņķi,aliņš etc un mani noignorē. A es jau nedēļu gaidījusi un man vajag tūlīt !! (tik pat labi, varēja stāvēt vēl nedēļu)
ibio... man iekšā viss uzvārījās...izdarīju pati(jā,zarnas raudama) Pēc tam nāk un prasa-nu ,kas tev tur bija. A es bļin- paldies, vairs nevajag !!!!
Kam no tā labāk ? Nevienam... bet tajā brīdī,kad iekšā viss uzvārās un uzsprāgsts ne vienmēr vari piespiest to bremzes pedāli (cenšos)..Labākais visā stāstā, ka viņiem ta pofig, pēc minūtes aizmirsa...bet es visu atlikušo deinu jutos slikti..un neviens no malas tur nebija vainīgs.
:smoker: :cnk:
-
Varbūt draudzenei var kā jauši/nejauši piespēlēt krīzes centra tālruņa numuru - 116123, nu ja nu kas... tur tomēr savā ziņā profi, kuri varētu palīdzēt atvairīt eksistenciāli izšķirīgus lēmumus un rīcības.
-
Mellenes stāstā sevi atpazinu. Precīzi. Sadomāju, ka vajag objektā vienu nelielu koku nogāzt gar zemi. Piemeldēju vecim ( vecis nav mans, ja kas :mrgr: ), jo viņam ir motorzāģis, a man nav. Jā, ok, davai rītā. Labi, man der. Otrā rītā 9-10-11... Nenāk. Ne tas mani kkā kavē, jo visādu citādu darbu pietiek, bet man ir īlens pakaļā un vaig to koku gar zemi TŪLĪT!
Vecis ar motorzāģi parādījās tieši tai brīdī, kad koks švīkstēdams nogāzās zemē - es, nikna un uzskrūvējusies (jo visiem pofig, man vienai te ko vajag!), biju to ar fuksi nozāģējusi. Nu, i baigi vajadzēja, ne? :mrgr:
-
Nūūū... ja spēj pats savas vēlmes un vajadzības realizēt, neredzu vispār jēgu kādus citus tur vēl iesaistīt... :?: :?: :?:
-
Kvadra- Vo,Vo!!! Objektā lab(man arī objekts).. Bet galvenais šito mājās neielaist. Mums mamma po žizņi ar šito sirgusi. Tāpēc atpazīstu. Tas nenozīmē,ka brīžiem neizlec (man ko, visu vienai pašai vajag???) :alt:
-
Nūūū... ja spēj pats savas vēlmes un vajadzības realizēt, neredzu vispār jēgu kādus citus tur vēl iesaistīt... :?: :?: :?:
Tāpēc, ka racionāla darba dalīšana ir produktīvāka. Tāpēc, ka nav prāta darbs pašai di@su plēst, ja kāds cits to var izdarīt saprātīgākā un produktīvākā veidā. Jo sevišķi, ja "objekts" (labi, sauksim to tā! ;) ) ir kopīgs kopdarbs ar kopīgu mērķi, nevis kaut kāda mana personīga vajadzība vai kaprīze. Tā tas būtu ar racionālu, skaidru saprātu. Bet diemžēl emocijas kādreiz gūst virsroku pār veselo saprātu.
-
Bingo! Es arī dažreiz šņākdama stumju ķerru. Vai tas maita neredz, kā es mokos!!
-
Tāpēc, ka racionāla darba dalīšana ir produktīvāka. Tāpēc, ka nav prāta darbs pašai di@su plēst, ja kāds cits to var izdarīt saprātīgākā un produktīvākā veidā. Jo sevišķi, ja "objekts" (labi, sauksim to tā! ;) ) ir kopīgs kopdarbs ar kopīgu mērķi,
Laikam tas vīrišķis ar motorzāģi bija ar tādu pat domāšanu... :rofl:
Aizdomājos :thinking: , kungiem arī diez' tas raksturīgi, ja nav uz šāvienu un zemo startu, tad ņemsies pats... :thinking:
-
Bingo! Es arī dažreiz šņākdama stumju ķerru. Vai tas maita neredz, kā es mokos!!
Es ne, es tam maitai pasaku - tu tak stiprs, un maita ierauj vēderu un aizstmj. :rofl:
-
Bingo! Es arī dažreiz šņākdama stumju ķerru. Vai tas maita neredz, kā es mokos!!
Es ne, es tam maitai pasaku - tu tak stiprs, un maita ierauj vēderu un aizstmj. :rofl:
Es tak lepna cietēja-neiešu lūgties!
-
Bingo! Es arī dažreiz šņākdama stumju ķerru. Vai tas maita neredz, kā es mokos!!
Uraaāa! Beidzot redzu labumu savai vienatnei :rofl: . Man nav "maitas" kam iespītēt. Mīļākajiem tak neliksi neko smagu cilāt.. :smej:
Tā nu vien nākas par naudu meklēt smagumu cilātājus.
-
Bet, ja nopietni, tad jaunībā cilājot veļas katlu (un ne spītēšanās dēļ) dabūju diska trūci, neko smagu nedaru principa pēc. Galu galā tāpēc Dievs ir radījis vīriešus :P
-
Pif, tā cietēja ne jau vienu reizi tev sūdzējās par savu skarbo likteni. Un droši vien katru reizi esi mēģinājusi viņai ko ieteikt, vai ne? Vai viņa kādu padomu ņēmusi vērā? Nē taču. Manis pēc, viņa iztiktu ar tavu vienkāršo,- "Kā tev, saulīt, neiet". Visticamāk, viņa vienkārši no niekiem uzkurbulē sevi un pēc tām noveļ visu to negāciju nastu uz tevi. Tagad arī tu sēdi un mokies. Neko viņa savā dzīvē nemainīs, tad viņai nebūs par ko tev sūdzēties.
Par to galdu, es pieņemu, ka viņa vienkārši teica otrai pusei,- Man vajag to galdu pārbīdīt... Otrā puse to uztvēra, kā faktu,- Tev vajag, nu tad bīdi. Man pat liekas, ka viņš to vēro un uztver, ka to dara par spīti viņam. Vīriešiem ir tuneļveida domāšana, viņiem jādod konkrēts uzdevums, jāprecizē, kad tas jāveic. Vienkārši ,- Vakarā būs tusiņš, palīdzi lūdzu pārbīdīt galdu... Vīriešiem patīk palīdzēt. A tā, vecis vēro savu jaukumu no malas un domā,- Hrens viņu zina, varbūt viņai tāds hobijs, ierauga kādu beņķi un katru reizi meklē tam ideālu vietu.