Sarunu forums
Noskaņojums => Dusmojos/ īgņojos/ bēdājos => Tēmu iesāka: Camma 2025. gada 18. decembris, 19:01:27
-
Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk sanāk vilties, tā viš i.
Te jau vaimanāts par visādu veidu produktiem, bet cilvēku skopumam galu neredz.
Vai kāds vēl atcerās, kā savulaik garšoja Laimas ''jaungada'' konfektes? Es atceros... Bija garšīga, trekna šokolāde, kurā trapījās pa kriksītim muskatrieksta.... Sakārojās tieši šādu izvirtību un savā negausībā rimčikā paķēru puskilo ''Jaungada'' konfekšu.
BĻAĢ! Nu kā nav kauna par to bezgaršīgo maucību prasīt 20 eur/kg? Tur ir nozagts viss - kakao, muskats, manas bērnības atmiņas.
Un zin, kas ir visstulbākais? Ja, piemēram, asinsdesu vēl var iet un meklēt pie dažādiem ražotājiem un pat atrast tīri ēdamu, tad Laimas "Jaungada'' konfektes ražo tikai nolāpītā Laima!
-
Mhm,es tādā veidā mēģināju dot otro un trešo iespēju Trifelēm, paldies, man tādu sūdu nevajag. Arī bērnības garša prātu jauca.
-
ehhh :?:
-
mori vairs nevāc šokolādi, sliktss ražas un šie grib vairāk par darbu. Reālā šokolādes cena pēdējā gadā ir vismaz četrkāršojusies un arī tad tà ir nepietiekamā daudzumā. Tā kà - pamazām aizmirstiet šokolādi. Senajiem latviešiem tādas nebija.
-
Vispār gan kopš Laimu pārpirka kuri tur skandināvi, momentā beidzās īstā šokolāde no pupiņām, ko ražoja oriģinālā. Jo dārgi, peļņa par mazu. Iestājās gatavo sūdu sērija, kas strauji brauc uz leju, aizvietojot visu ko var un ko nevar ar mērkaķu taukiem un palmu eļļu.
Bet pamēģini pateikt, ka karalis ir plikāks par baznīcas žurku. Tūlīt uzzināsi, ka tev uz vecumu ir sapuvušas garšas kārpiņas, un ka padomju bērnībā katra konfekte garšoja kā sapnis, jo tika dabūta reizi gadā.
Starp citu, es bērnībā grauzu [vienīgajai Jaungada paciņas] trifelei pusīti un zīmēju šķērsgriezumu.
Jau sen trifele ir par 30% plakanāka. Bet ietinamais papīrs maksā [pat netaisos iegaumēt cik] eiro kilogramā.
Laima kā kvalitātes simbols ir beigusies līdz ar pārdošanos.
Tāpat kā Staburadze un viss pārējais.
Stulbākais, ka cerība un optimisms ņem pārsvaru pār saprātu. Ka varbūt tomēr...
-
Māmiņ, cik tu naiva. :mrgr:
Vēl jebkuru riekstu vietā pākšaugs arahiss
Sen vairs i neskatos uz Laimas šokolādes izstrādājumiem. Tā taču vajadzētu saukt.
Rošens vismaz kaut kādas garšas sakombinē. Uz Japānu sūtu Pūres končas ar balzāma pildījumu
-
Pūres končas ir pašlaik labākās. Cik ilgi viņi noturēsies, nezinu, baigo cerību nav. Pāries tā kā visi citi - kastē 18 piena končas un 2 šokolādes...
-
Pūrei jau arī palmu eļļa sastāvā...
-
Vētrasputns, Serenāde un Rudzupuķe aizvien garšo.
Lāčiem rupjmaizes un melnā balzama končas lieliskas, bet nežēlīgi dārgas.
Pūre pē :n+:
-
Tāpēc jau padomija sabruka, ka visu, kas nu vien bija, tirgoja pa dempinga cenām.
Vai tiešām tagad Jūs būtu gatavas maksāt reālo cenu par šokolādi?
Bet piekrītu, nosaukumus gan vajadzēja mainīt uz škololādes izstrādājumiem nevis dēvēt par šokolādi.
-
Šokolāde padomijas laikā nemaz tik lēta nebija, rēķinot pret tā brīža algu līmeni un pirktspēju. Turklāt, kā jau tolaik ar visu, nepārdevās uz katra stūra kā tagad un bija vairāk vai mazāk "deficīts". Tāpat šokolādes konfektes un īpaši jau konfekšu kastes.
Padomijas laika politika bija turēt zemas cenas "pirmās nepieciešamības precēm", nu tur piens/maize, visam pārējam cenas bija nejēgā uzskrūvētas, visai tehnikai, elektronikai, automašīnām un pat apģērbiem, apaviem.
-
labi, šokolāde padlaikos bija, bet bija arī "saldās tāfelītes". Bija tāda vislētākā - "pionieru" pa 43 kap vai 36 kap, īsti neatceros. Bet garšoja pēc petrolejas ar cukuru, kas ielipināta kaut kādā brūnā masā (neizvērsīšu iztēli). Bet vakarā pēc treniņa gāja iekšā tīri labi.
-
"Pionieru" bija krutākā no saldajām tāfelītēm un pat ļoti garšīga - par 43 kap. Bija vēl kaut kāda par 34 kapeikām, nosaukumu neatceros, - tas gan bija pilnīgs mēsls.
-
Ir nejēgā daudz visādu saldumu, kaut ar ānusu ēd. Piekrītu, ka nafig tik daudz drazas nevajag, konfektei tāpat kā tortei jābūt kaut kam ilgi gaidītam, uz svētkiem. Ikdienā varētu iztikt ar riekstiem, augļiem, kuri arī pārpilnībā pieejami. Tiešām izpērk visu drazu, ko veikali piedāvā? Tiešām tauta aprij visas sausās tortītes, bezgaršīgos cepumus, Staburadzes presēto salmu ''tortes''? Kur tas viss paliek? Ja tiešām tas tiek noēsts, tad nav ko brīnīties par cukura diabētu un KMI virs 50 katram otrajam.
Man nav iebildumu maksāt dārgi par izpriecu, ja tā ir to vērta.
Ja tā padomā, ar plaši pieejamo mēslu kaudzi ir absolūti nograuta izpratne par svētkiem, vērtībām, kvalitāti. It kā viss pieejams, bet tas ''viss'' ir draņķa kvalitātē.
Usjo, eju pakārties, jo sagribējās monpasjē bleķa kastītē un ''vēžu kakliņus'' (zeltaini brūns svītrains karameles ķisentiņš ar halvas pildījumu)....
-
Aha... Plauktu plaukti. Bet tu stāvi, skaties, un saproti, ka NEKO no visa tā tu negribi... Jo to, ko esi pagaršojis, otrreiz vairs neēdīsi, bet to, ko vēl neesi pagaršojis, neriskē pirkt... :D
-
"vēžu kakliņi" - viena no bērnības pretīgākajām konfektēm :n-: :veee:
-
labi, šokolāde padlaikos bija, bet bija arī "saldās tāfelītes". Bija tāda vislētākā - "pionieru" pa 43 kap vai 36 kap, īsti neatceros. Bet garšoja pēc petrolejas ar cukuru, kas ielipināta kaut kādā brūnā masā (neizvērsīšu iztēli). Bet vakarā pēc treniņa gāja iekšā tīri labi.
Sojas tāfelītes. Un končām arī tad šokolādes vietā bija soja...
-
Padomijas laika politika bija turēt zemas cenas "pirmās nepieciešamības precēm", nu tur piens/maize, visam pārējam cenas bija nejēgā uzskrūvētas, visai tehnikai, elektronikai, automašīnām un pat apģērbiem, apaviem.
Tehnikai, elektronikai, automašīnām cenas nebija tik ļoti uzskūvētas. Viņu vienkārši nebija. Auto arī nebija brīvajā tridzniecībā. Tās "pieķīra" un tad varēja nopirkt, bet bija rindā padsmit gadi jāstāv.
-
Auto rinda pienāk, bet mirstīgajam ar algu 160 uz rokas tos 6 taukšķus sakrāt rindā stāvot tā arī nesanāk... Tad "pārdod" to autiņu tam, kurš pēc darba spēj iekrāt ar ķiplokiem, mārrutkiem, puķēm šiverējot vai pēc darba kā citādi piestrādājot. Kā nu nebija cenas uzskrūvētas.
-
Kā nu nebija cenas uzskrūvētas. Savu pirmo televizoru uz nomaksu pirku - vairāk kā 4 manas tā brīža mēnešalgas maksāja. Automašīnas vispār... Mans tagadējais auto, lietots, izmaksāja 6 šibrīža mēneša izpeļņas - pusotra padomijas televizora :mrgr:
Jau oficiālās veikala cenas bija lielas, bet, tā kā daudz ko nācās nevis nopirkt, bet "dabūt", tad bija vēl vairāk jāpārmaksā.
Vienkārši šodien daudz kas no tā laika jau piemirsies...
-
Sojas tāfelītes. Un končām arī tad šokolādes vietā bija soja...
Nejauc nu atkal P ar p.
Šokolāde bija šokolāde.
Saldā tāfelīte jau defoltā bija kaut kāds margarīns ar šokolādes piedevu - tas jau virsū rakstīts, ka tā NAV ŠOKOLĀDE, bet "saldā tāfelīte". "Pionieru" par 43 kapeikām - šokolādes (vai kakao) piedeva lielāka, garša labāka. Lētajai - šokolādes mazāk, garša pretīgāka.
Tagad par šokolādi sauc arī to, ko padomju laikos sauca par "saldo tāfelīti".
A par uzskrūvētajām cenām - ledusskapis ZIL, 1953. gada ražojums, rūc vēl šodien. Mūsdienu nemaz ne tik lētais ledusskapis (tāpat vismaz 300 eiro kā minimums - trešdaļa algas) izbeidzas pēc 2 gadiem.
Nu tad parēķiniet pašas, kam cena/kalpošanas laiks ir adekvātāks.
(Šoreiz ne par enerģijas patēriņa klasēm un tehnikas "modernumu")
-
Auto rinda pienāk, bet mirstīgajam ar algu 160 uz rokas tos 6 taukšķus sakrāt rindā stāvot tā arī nesanāk... Tad "pārdod" to autiņu tam, kurš pēc darba spēj iekrāt ar ķiplokiem, mārrutkiem, puķēm šiverējot vai pēc darba kā citādi piestrādājot. Kā nu nebija cenas uzskrūvētas.
Manam tēvam - skolotājam ar 170 rubļu (šķiet, ka tā bija) sanāca. Jo rinda "pienāca" pēc padsmit gadiem. Auto viņš kopa un rūpējās. Un protams, pēc tam vēl pārdeva. Arī auto bija deficīts.
-
Nejauc nu atkal P ar p.
Šokolāde bija šokolāde.
Saldā tāfelīte jau defoltā bija kaut kāds margarīns ar šokolādes piedevu - tas jau virsū rakstīts, ka tā NAV ŠOKOLĀDE, bet "saldā tāfelīte". "Pionieru" par 43 kapeikām - šokolādes (vai kakao) piedeva lielāka, garša labāka. Lētajai - šokolādes mazāk, garša pretīgāka.
Tagad par šokolādi sauc arī to, ko padomju laikos sauca par "saldo tāfelīti".
.
Saldo tāfelīti ražoja no SOJAS. Ja neatceries, ieguglē sastāvu. Un bija viens periods, kad kakao pupām cena uzleca tā, ka raškas nevarēja iepirkt un tad arī bija lētākā gala končas - Rīts, Maska uml arī ar to sojas zieķi apkārt šokolādes vietā. Tā sakarā tās saldās tāfelītes arī uzradās. Mums radiniece Laimā strādāja.
-
Nu bet saldā tāfelīte neskaitījās šokolāde. Es par to.
Un bija šokolāde arī paralēli saldajām tāfelītēm, cenas neatceros. Es vidusskolas gados, mūžīgā badā, ar kabatās pievākto rupjmaizi no pusdienām nepieēdusies, uz tuvējo veikalu skrēju un tās saldās tāfelītes pirku. Tieši "Pionieru" par 43 kapeikām atceros, tur šokolādes daļa bija vislielākā un garša visciešamākā. Tā arī noriju no viena gala. Man šokolāde Lukss garšoja, bet saldās tāfelītes bija lētākas. Cik nu skolnieks bija iekrājis tās kapeikas...
Kafijai arī vienā brīdī uzlēca cena no rublis ar kaut ko uz 5 rubļiem, un drīz vien uz 20 rubļiem kilogramā. Gadus neatceros, ap 1984.•85.
1988.-89. paklīda nopērkamas zaļās kafijas pupiņas. Cepeškrāsnī grauzdējām. Smarža bija tāda, ka diennakti negulējām.
-
Kur es saku, ka sojene ir šokolāde? Kur es saku, ka nebija arī šokolādes? Bija, ja kas palika pāri no raškas apgādes, izmeta arī mūsu veikalos. Es atbildēju Bobim no kā bija tā saldā tāfele. Tas bija 1975. gads, ja nemaldos. Šokolāde Lukss, kur visvairāk tās šokolādes, maksāja 2 rubļus salīdzinoši tai tāfelei. Piecgades plāni fabrikai bija jāpilda, ir tās kakao pupas vai nav.
Zaļās kafijpupas arī atceros, visa māja smaržoja kā fazenda... pat sabakstīju puķpodā un audzēju kafijkociņus :rofl:
-
Tāds īss brīdis bija, kad senās garšas Laimas šokolādes končas varēja nopirkt, kaut dārgas. Un tad kļuva par Orklu (baismīgs vārds) un šokolāde, rieksti pazuda
Es arī tagadējos laikos pirku tādas neiesaiņotas tāfelītes, kad gribas kāri pēc salduma apmierināt. Nupat gan pazudušas.
Varbūt uz Zsv. pašiem jāsataisa, vienā senā ķēķa tusā taisījām, biju atradusi receptes