Sarunu forums
Ikdiena => Valoda => Tēmu iesāka: Trix 2026. gada 03. februāris, 11:12:01
-
Negribēju brokastu tēmu vēl vairāk grāvī iedzīt... 😊
Deminutīvi ēdienus ir apsēduši, jā.
Lai gan paipalām arī ir olas, un ķirštomāti ir tomāti. Kāda vella pēc tur vajadzīgs deminutīvs? Tas, ka olas ir paipalu, jau uzreiz norāda, ka maziņas. Vēl deminutīvs oliņām jau ir dubultā. Tas pats ar salikteņa daļu "ķirš-", kas jau norāda uz lielumu.
Sausmaizīte, zaļie zirnīši, paniņas, pupiņas, mednieku desiņas - tie produkti, kam deminutīvs ir nosaukumā. Vēl drabiņas, kuram ir leksikā, "irbītes" un pārēji, ko neatceros. Un dakšiņa ēšanai.
Vēl ja kādam mēriņš no rīta prasās. :rofl:
Visam pārējam - tikai tad, ja tā reāli ir cūkupupas lieluma pankūciņa salīdzinājumā ar parastu pankūku un kartupelīši, ja tiek gatavoti tie mazie knibuči, kas nav izauguši lielāki par paipalu olu. Kūciņa, ja pāris kumosu lielumā.
Bet šo ēdnienu "izmīlēšanu" es ievēroju, kad absolūti koncentrētā veidā mani puikas (tolaik ap gadiem 6-7) ēdnīcā sāka prasīt "kartupelīšus, mērcīti, karbonādīti, salātiņus, griķīšus, frī kartupelīšus...". Mums mājās neviens tā nerunā, mēs, vecāki, ēdnīcā lūdzam kartupeļus un mērci. No kurienes????? Un nākamajā mirklī mīkla atrisinājās. Ēdienu izsniedzēja pajautāja otram puikam: "tev kartupelīšus frī vai makaroniņus"? Un pārējo arī deminutīvā. Visu.
Otrā ēdnīcā tāpat. Bērni mācās ātri - ja ēdnīcā jārunā deminutīvos, - vienmēr gatavi...
Kur šai tradīcijai kājas aug? Nezinu. It kā tā īsti nav tas "agresīvā deminutīva" gadījums, bet tomēr šķiet ļoti tuvu tam. Kas par daudz, tas par skādi.
Vecvecmāmiņas teica "maizīte". Kā svētums, kas nodrošina ģimenes izdzīvošanu.
Bet kam tagad maize ir svēta?
-
par tām pamazināmajām formām - manā redzējumā (izņemot par pamatēdieniem vecos laikos) būtība slēpjas citur. Pamazināmā forma ļoti bieži tiek lietota, lai samazinātu teiktā nozīmi. Man viens kolēģis šitā runāja ilgu laiku, nu jau atradinājies - pārsvarā gadījumos, kad kādam bija kaut kas jāprasa - lai tas neizklausītos pārāk tieši un skarbi - lieto deminutīvu. Tad var vieglāk atjokoties, ja kaut kas noiet greizi un viņam nepienācās to prasīt vai arī otrs kaut ko skarbi atsaka. Pamazinātā forma tāda kā nepārliecinātas rīcības pavadome.
Otrs moments - tie, kam mājās mazi bērni, bieži vien aiziet deminutīvā pat lietišķajā saskarsmē.
Par ēdamām vai neēdamām lietām - tam nav starpības. Veco laiku, kad nebija tik plašs produktu piedāvājums, ēdiena izcelšana deminutīvā ir pašsaprotama.
-
Man liekas, ka "maizīte" vienmēr ir bijusi tādā tēlainā runā. Ne jau ikdienas sarunā -nopērc maizi
Tiešām interesanti, cik daudz ēdienvārdu jau pamatā ir deminutīvā -smalkmaizīte, tas pats grauzdiņš
-
Smalkmaizītes drīzāk jau izmēra nevis dēļ mīļuma...
-
Normālā valodā, bez pamazinājumiem manas brokastis izklausītos apmēram tā: neliela, apmēram 1/3 daļa no lielās šķēles, sausmaize. Uzkodās - ķirštomāti vai puse šķēles no tomāta. Uz mazās pastētes maizes sagriežu šķēlēs marinētu gurķi. Šodien pusdienās ēdu mazos "piparu" gurķus.
Tā kā ir slinkums tik detalizēti klāstīt, ieviešas pamazinājumi : tomātiņi, gurķīši. Piemēram, sakot "kartupelīši" nepārprotami saprotu, ka runa ir par maziem, apaļiem kartupeļiem, nevis lielajiem - daivās sagrieztajiem.
-
Vai nu tā brokastu tēma kāda atskaite cik kurš ko apēdis, cik kumosus, cik gurķa šķēlītes... Drīzāk jau kādai jaunai idejai kad viss ierastais apnicis. :?:
-
Vai nu tā brokastu tēma kāda atskaite cik kurš ko apēdis, cik kumosus, cik gurķa šķēlītes... Drīzāk jau kādai jaunai idejai kad viss ierastais apnicis. :?:
Brokastu tēma jeb uzskaitījums ko un cik kurš apēdis ir tikai un vienīgi piemērs kā, iespējams, rodas pamazinājumu forma runājot par ēdienu.
-
Nokritušu maizi, maizīti es arī bučoju, jā. Tāds iegājies rituāls.
-
Minn. Jā, man arī tas, jo vecmamma tā teica. Un vēl- UKijā rupjmaize ir dārga, tādēļ netiek pieļauta necieņa..lai gan, paši galiņi (gali??) dažreiz apkalst,jo paliek pēdējie. Bet es viņus tāpat noēdu...pēdējos :)
Deminutīviņi toč besī..un ja kāds kko pamazināmu dzird no manis, tad toč nav labi. Tam, tātad, ir slēpta nozīme :smile:
-
Pifs man atkal oponē principā, lai tikai būtu pret. :D [Baba Yaga protiv...] :D
Es skaidri uzrakstīju, ka ir vārdi, kuri IR deminutīvā (sausmaizīte). Un tie NAV jāizņirgā par "sausmaizi". Tāpat "pipargurķīši" jau izsenis ir "gurķīši", un arī nebūtu jāizņirgā par "piparu" gurķiem. Ak, vai, neuzrakstīju VISUS iespējamos pamatoto deminutīvu piemērus, mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa!
Bet tak nē, vajag pagriezt ar kājām gaisā un izdomāt to, ko es neteicu.
[Kaut kad mans optimisms vairs neuzvarēs pieredzi un es beigšu papildināt jau tāpat nelielo tēmu klāstu.]
___
Ēdienu nosaukumu pamazināšana ir kaut kas mazliet cits nekā Boba minētais tīšais deminutīvu lietojums. Tas jā - kad kādam grib īpaši iedzelt, tad nosauc par "mīļumiņu"; vai "tev tur kļūdiņa ieviesusies" izklausās tā mazliet augstprātīgi norādīts.
"Ēdieniņiem" zināmā mēra varētu būt bērnu audzināšanas saknes (dāmas ēdnīcā varētu būt no šīs kategorijas), bet vai tas būtu tik pielīpoši un izplatīti?
Hmmm, būs jāpaklausās, kā vīrieši runā.
"Aliņš". Tas jau tikai aliņš, nekāds nopietnais alkohols [es jau nedzeru, tikai ar aliņu niekojos...]
Bet pārējais? Steiciņš? Cepetītis? Omletīte? Vēršactiņa? Čipsīši pie aliņa? Tak laikam tomēr ne.
-
Kad tā sāk domāt par šo tēmu.
Populārajiem alko vispār diezgan bieži pielieto -aliņš, vinčuks, šnabulīts, kokčiks. Droši vien lai samazinātu kaitīgumu, tas tik tā, pa jokam
-
Gaļiņa :mrgr: Vienreiz TV šovā piedalījās sportists, neatceros vairs kurš, bet nu pieaudzis vīrietis un viss viņa teiktais, sākot ar - mēs ar sieviņu un turpinot ar oliņu, gaļiņu, salātiņu, ģurķīti, eļļiņu, sinepītēm, citroniņa suliņu, utt, mi mi mi... :veee:
Vinčuks un kokčiks drīzāk pēc žargonismiem izklausās.
-
es tak saku - ēdienam deminutīvus lieto, lai izklausītos mazāk - 3 kūciņas vs 3 KŪKAS... vai 2 aliņi vs 2 ALIEM ...
šotiņš vs graņonka :w:
-
Man laikam deminutīvus saņem īpaši mīļi ēdamie: Padod man mellenītes! (bet avenes utt),
Forumā gan laikam rakstīšu- uzēdu mellenes (nebiju par to aizdomājusies).
-
Paskatieties taču folklorā, tajās pašās tautasdziesmās - zemīte, novadiņ(i)s, māmulīte, bāliņš, sunītis, guntiņa, krauklītis, Saulīte, pipelīte...nevis pamazinājums, bet mīļums :?:
Tā arī deminutīvus es pārsvarā uztveru. Un nodalu vēl tos, kas patiešām izmērā mazi.
Bet ir, protams, dzirdēti tādi, kas nepatīk - cilvēciņš, problēmiņa..
-
Man top augšgalā ir vīriņš.
-
Man top augšgalā ir vīriņš.
Vai nu mīļš, vai mazs, vai degradēts :mrgr:
p.s. atcerējos, kas vēl man riebjas - darbiņš
-
kariņš gan feini skan, nē?? :f-palm: :banhead:
-
Jā, bērītes, nelaiķītis. Brrrr. Viena paziņa tā par savu vīru izteicās.
Šie kretīniskie pamazinājumi tā besī, ka esmu piecēlusies un aizgājusi no restorāna pēc tam, kad saņēmu ēdienkarti ar mērcītēm, salātiņiem un kartupelīšiem. Nekādas mērcītes! Zoste vai šmalce.
-
Man top augšgalā ir vīriņš.
Mans radītājs teica - ir VĪRI un ir vīreļi....
-
Mans radītājs teica - ir VĪRI un ir vīreļi....
krieviski vēl precīzāk - mužik un mužČINA :D
Vai Jānis un Jaņķels
-
Tautasdziesmās daudz kur ritma dēļ ir deminutīvi tāpat kā man(i)s, līgava(i), darīdam(i)s... Jau saulīte uzlēkusi. Jau saule uzlēkusi = vienas zilbes pietrūkst. Mēdz lietot "jau bij' saule uzlēkusi". Taisnība ir tam, ka tautasdziesmās ir tā pati cieņa pret maizīti, saulīti, zemīti kā dzīves pamatu.
"Bāleliņš" ir kā "bēniņi" - formu "bālis" praktiski nelieto.
Labi, iešu uzvārīt otro kafijiņu un paņemt biezpieniņu ar krējumiņu (šausmas, pat vēlme pārgāja. 😆).
-
krieviski vēl precīzāk - mužik un mužČINA :D
Vai Jānis un Jaņķels
diez vai tas būs precīzāk. Drīzāk - mužik un mužičok. Mužčina man šķiet ļoti neitrāls apzīmējums. Mužiks - tāds brutāls tēvainis. Mužičok - vīrelis...