Sarunu forums
Ikdiena => Māja un tehnika, hobiji => Tēmu iesāka: Bobs 2026. gada 26. februāris, 12:10:19
-
Tēma radās, reno aktivitāšu inspirēta.
Man padomju laikā, kad bija mana jaunība, muterīte šuva. Viņa bija pašmācības ceļā iemācījusies un viņai bija Singer un Tula. Bērnībā jaciņas, utt, tad es daudz nesapratu. Bet tad man nāca 15 -16 gadi, vajadzēja štātes uz disenēm. Uj, kas tik man nebija.. Bikses dažādas (ar tolaik modīgajām faltēm), baikas, t.sk. batikotas. Galvenā štelle jau bija bikses - kā daddy pareizi atzīmēja. Arī īsā jaka, par ko pārtapa vecais fātera vilnas mētelis..
Es varu izteikt visdziļāko pateicību muterītei, jo viņa mani pataisīja par cilvēku laikā, kad tas bija tik ļoti svarīgi. Protams, tolaik visiem vajadzēja "firmu".. Man tās bija maz, bet tagad saprotu, ka man tolaik bija daudz vērtīgāki apģērbi, kādus tagad nevaru iegūt nekur..
-
Par to firmu interesanti. Manā galā bija būtiskāks stils. Protams, Adidas botas ar 3 strīpiņām un jaunas - oooo. Un Rifle džinsi par 120 ir krutāki var Excel vaquero par 80, (kaut arī riflenēm rāvējslēdzēji uz dibenkabatām skrāpēja rokas).
Bet banānenes šuva visi, kas mācēja. Labs šuvums nebija atšķirams no pirktajām. Slēpošanas cepurītes (tās plakani sašūtās ar uzrakstiem) arī vecmāmiņa varēja uzadīt ne sliktāk. Galvenais - pareizās krāsas, ne pūkaina dzija un stingrs adījums.
Es arī šuvu pati. No kādu 8 gadu vecuma. Noskatījos no mammas. Ap 12 jau sanāca tīri kvalitatīvi. Sarežģītākās vietas man parādīja, bet vispār "tev vajag, šuj pati". Bikses (banānenes, "džinsi" ar kabatām), svārki (trīskrāsainie - 3 vienādās daļās joslas, katra nākamā josla mazliet savilkta/iekrokota, plata josta. Lai josta neburzās, iekšā iešūtas to puscausrpīdīgo plastmasas mapju strēmeles. Trakākie šuva sarkanbaltsarkanus, tikai sarkano ņēma tīri sarkano un joslas vienā platumā. Bet zarna mazliet raustījās.). Skolas formu vidusskolā drīkstējām ne oficiālo, tikai krāsai bija jābūt pareizajai - uzšuvu sev sarafānu ar stilīgu kakla izgriezumu un kabatām, kur ziloni varēja iebāzt (t.i., no pusdiengalda sperto rupjmaizi, lai pēdējās stundās vēders nekauc).
Kombinezons - bikses +augša. Visādas blūzītes uz urrā. Bija iespēja aizņemties Burdas paskatīties, no tām interesantākās piegrieztnes paņēmu, uzlaboju, un rezultāts bija labāks par oriģinālu (zinu, jo citas šuva precīzi pēc piegrieztnes 😆). Pāršuvu visas vecās lupatas, grūtākais - normālu krāsu atrast.
Bet jā, kam bija šujmašīna un prasme, tie (un viņu bērni) staigāja stilīgi.
Es gan vienus svārkus arī ar rokām uzšuvu, kad šujmašīna nebija pieejama... 😃
-
Man kaunīgi jāatzīstas, ka mums ilgu laiku bija šuvēja. Modeļus stilīgus gan izdomājām pašas (ar mammu) un no Burdām. Mājās sāku kaut ko šūt, kad ieguvām šujmašīnu, Čaika laikam. Man liekas, ka tajā laikā mācības un pēc tam darbs aizņēma tik daudz laika, ka nekādai dižai šūšanai nekas neatlika.
Abas ar mammu adījām, jo bija blata pieeja gublāna dzijai visās krāsās, tagad šķiet, ka ne visai legāla. Tajos laikos jau visu "dabūja".
Par mēteļiem no flaneļa segām -man sirds skaudībā sažmiedzās, ko ieraudzīju vienai paziņai māksliniecei -sega mētelim bija balta ar kamieļkrāsas ornamentu. Nomirt, cik stilīgi. Bet ilgi jau tas skaistums nekalpoja, jo ātri novēlās. Ko tik neizdomāja. Vējjaka no izpletņu zīda -labāku nevar iedomāties, samurdzīt varēja mazā kamoliņā. Batikošanas bums man gāja secen, nepatika. Adīja un šuva no visādiem neiedomājamiem materiāliem. Frizūras pat frizētavā nostiprināja ar alu.
Kā tā šuvēja vispār varēja pastrādāt -Grišķenes strādnieku māja -kocene, ieeja caur virtuvi, maza istabiņa. Sausā ateja gaitenī. Un tur dzīvoja 4 cilvēki, pie tam dēls un meita. Bet šuva nevainojami.
-
Dzijas un adījumus no fabrikām iznesa zem brunčiem starp kājām. Tāāādos apjomos, ka nebrīnos par psrs sabrukumu.
Draudzene džemperus un dziju nesa. Pārsvarā defektīvos adījumus, ko pēc tam varēja pāršūt. Teica - visas nes, kauns nenest.
"Pareizie" visos laikos bijuši nabagi. No tīrās sirdsapziņas paēdis nebūsi. Bet tā jau cita tēma.
-
Vienas tādas nesējas pieķēra un pat laikam iesēdināja. Mamma baigi stilīgo kleitu noadīja -gaiši melna (?) ar tādu sirmu pūciņu
-
Mamma bija mājražotāja uz adījumiem. Cik tur normu-cepurītes noadīja, un tad 2. maiņa cepures, džemperi i pašam, i sašam...
kur dziju dabūja, hvz, pirka? ;)
-
Mums darbmācības skolotāja bija noadījusies no viena gala līdz otram. Visādas kleitas rakstu rakstiem. Bet es tikai vienai kleitai krāsu atceros – tāda purva dzeltenzaļpelēkā, kas man bērnībā šķita briesmīga.
-
mums maziņiem skolā arī lika adīt! :f-palm: es kaukādā iedvesmaz brīdī tur kautko 3cm garu biju noadījis... a vajadzēja ~6cm... tad nu staipīju, kamēr bija 6cm. savu trijnieku dabūju un laimīgs :) ... a pīnītes pīt :faint: ar 3 diegiem nekas, bet ar 5 es vnk sēju mezgliņus :d :D ... nebiju labākais skolnieks šai disciplīnā
-
Mamma prata šūt un šuva, bet...nebija nekas tur stilīgs vai modīgs. Varbūt tāpēc, ka šuva "ar rezervi", lai uzšūtais der arī nākamā gadā. Bet viņa man vispār nebija no tām stilīgajām mammām. Par tām brendu drēbēm - mana draudzene, lai arī šuvēja, kura šuj ļoti labi un ar stilu viss kārtībā, tomēr labprātāk pērk gatavos apģērbus. Baigā ņemšanās esot.
Par Trix pieminētajamiem "pareizajiem" nabagiem: tad, lūk mani vecāki tieši tādi arī bija. Un stingri bija pieteikts, ka ar savu vari darīt ko gribi, bet nedod Dievs, valsts mantai klāt ķerties. Tagad lasu/klausos kā agrāk ko tik nesuši, ko tik slēpuši un tas tā normāli bijis. Tāpēc nebrīnos, ka tik daudzi grib atpakaļ padomijā. Bet tā jau tiešām atkal cita tēma.
-
Oi, es nesen izārdīju savas skolā adītās zekes. :rofl: :rofl: :rofl:
Kādu dziju man vecmāmiņa iedeva, no tādas adīju (nu ļooti viduvēja kvalitāte). Šķības, protams, (interesanti, kā es TIK šķibas varēju uzadīt!), viena lielāka, otra mazāka...
Bet tā sāpe, kamēr tās zeķes uzadīju... Pat neatceros, cik ilgi mocījos. Vecmāmiņa pateica, ka manā vietā neadīs, jo tik šķībi viņa nemākot...
-
Zeķes un visu citu iemācījos adīt, kad bērni bija mazi. "Skolas" zeķēm papēžus adīja tante, jo mamma nebija adītāja. Šūt arī iemācījos pēc pirmā bērna dzimšanas, līdz tam pie šuvējas. Ziemas mēteli esmu šuvusi, n-tās siltās jakas. Bija arī radošais periods, kad šuvu sev praktiski visu. Tagad vairs tikai kādu atirušu vīli pielaboju :)
-
Oi, es nesen izārdīju savas skolā adītās zekes. :rofl: :rofl: :rofl:
Kādu dziju man vecmāmiņa iedeva, no tādas adīju (nu ļooti viduvēja kvalitāte). Šķības, protams, (interesanti, kā es TIK šķibas varēju uzadīt!), viena lielāka, otra mazāka...
Bet tā sāpe, kamēr tās zeķes uzadīju... Pat neatceros, cik ilgi mocījos. Vecmāmiņa pateica, ka manā vietā neadīs, jo tik šķībi viņa nemākot...
Tev kautkādas rožpēdiņas, ja zeķes tik ilgi turās... man vilnas zeķes ilgāk par gadu neiet - caurumi pēdās un papēžos.
Mamma, kamēr bija :cry: adīja iekšā kaprona diegu, tās zeķes gāja 2 gadi :)
-
Mamma bija mājražotāja uz adījumiem. Cik tur normu-cepurītes noadīja, un tad 2. maiņa cepures, džemperi i pašam, i sašam...
kur dziju dabūja, hvz, pirka? ;)
Mums rados ari bija mājražotāja un nodeva darbus Daiļradē, tur arī izsniedza dziju adīšanai.Kad nodeva saadīto, tad taču izstrādājumus nosvēra, nekāds pašam un sašam tur nu nekādi nesanāca...
-
mans pēdējais LIELŠUVUMS - makšķernieku cimdi (dūraiņi) no aitādas.
man bija, bet vienu autoavārijā (jau sen) pakakāju :( no atlikušā nošpikoju, uzzīmēju, izgriezu un cienmāte ar rokām sašuva 2 pārus.
silti un labi!!!
-
Tev kautkādas rožpēdiņas, ja zeķes tik ilgi turās...
...skapī, maisā ar uzrakstu "varbūt noderēs"..., :rofl: jo izmērs bija kaut kāda paliela bērna pēdas lielumā. Tak slinkums adīt pilnā izmērā!
Citādi nelīdz nekāds kaprona diegs, cauras ir pēc pāris mēnešiem (puikām un vīram... man ilgāk). Tiesa, kaprona redeles labi palīdz ievērt jaunu dziju pa vecajām vietām - i smuki, i caurumi ciet, un nav tas šķērsais kantainais lāpījums.
Un tad, kad galīgi "čau", tad kātiņi tiek atstāti, kas lietojams, tas izārdīts (pēdas vidus, reizēm virsa, ja laba dzija, bet tad jāsien gabaliņi), un iet vaļā kārtējais pāris... Man te vilnas zeķes tiek patērētas ātri.
-
Par Trix pieminētajamiem "pareizajiem" nabagiem: tad, lūk mani vecāki tieši tādi arī bija. Un stingri bija pieteikts, ka ar savu vari darīt ko gribi, bet nedod Dievs, valsts mantai klāt ķerties. Tagad lasu/klausos kā agrāk ko tik nesuši, ko tik slēpuši un tas tā normāli bijis. Tāpēc nebrīnos, ka tik daudzi grib atpakaļ padomijā. Bet tā jau tiešām atkal cita tēma.
Nu... mani vecāki, zinot kā šī "valsts" tapa, to par valsti gan neuzskatīja, lai arī nestrādāja profesijās kur ko varēja nospert... ko, piemēram, grāmatvede varētu nozagt, koka skaitīkļus :rofl: ?
Bet jā, tika pirkts šis tas no tādiem iznesējiem, bērnus izaudzināt taču vajadzēja. Tādēļ, ka vecāku profesijās nebija ko zagt, nabagi gan nebijām, vecāki arī pēc oficiālā darba papildus strādāja, kruķījās un haltūrēja, kā tas tolaik saucās...
Par šūšanas "piedzīvojumiem". Mamma šuva, mēs arī šuvām. Reizēm arī ko pie šuvējām. Smieklīgākais, ka pie šuvējām auduma allaž bija par maz... lai cik metrus aiznestu :rofl:
Bet es šuju vēl aizvien, man patīk pats process. :)
-
Un tad nāca dźinsu šuvēju ēra. Man 16 gados bračka iedeva kontaktu čalim, kas šuva džinsus. Viņš pats bija uzšuvis. Es arī kaut kur sagrabināju naudu, aiszkrēju uzšūt. Pēc dienas bija gatavas.
Videnes desmito, vienpadsmito klasi nostaigāju no biezā flaneļa šūtā gaišzilā baikā ar kaut kādu izdomātu amerikāņu universitātes logo priekšpusē. To tolaik taisīja, sarīvējot kedu gumijas zoles un uzkausējot virsū.
-
Manā lokā kā tieši bija protests pusaudžu gados un tika "akcents" likts uz individuālo stilu pretstatā masu gaumei, ja tā var teikt... tādi brīvdomātāji un alternatīvie bijām :)
Džinsenes bija no poļu strādniekiem pirktas, ar tām braucu rudenī uz kolChozu cukurbietes vākt, bija tāds obligāts nedēļas pasākums...
-
Nu... mani vecāki, zinot kā šī "valsts" tapa, to par valsti gan neuzskatīja, lai arī nestrādāja profesijās kur ko varēja nospert... ko, piemēram, grāmatvede varētu nozagt, koka skaitīkļus :rofl: ?
Nedomāju, ka maniem vecākiem būtu bijusi kaut kāda cieņa pret "to valsti", drīzāk gan paaudžu paaudzēs ieaudzinātais - ka zagt ir slikti.
-
Kedu gumijas zoles -unikāli! Beigās vajadzēs apkopot, jo pamatā tāda bija doma -no kā vien mēs netaisījām modi.
Dīvaini un raksturīgi tam laikam -man nemaz nenāca prātā, ka es Zogu, nesot mājās vatmani, pauzi un zīmuļus. Tā darīja visi, nemaz neslēpjoties
-
Kedu gumijas zoles -unikāli! Beigās vajadzēs apkopot, jo pamatā tāda bija doma -no kā vien mēs netaisījām modi.
Dīvaini un raksturīgi tam laikam -man nemaz nenāca prātā, ka es Zogu, nesot mājās vatmani, pauzi un zīmuļus. Tā darīja visi, nemaz neslēpjoties
Viss ir atkarīgs no intepretācijas. Man arī bērnībā nenāca ne prāta, ka īstenībā apzogu vecākus - šad un tad no mammas maka paņēmu sīceni. Sev teicu, ka tikai "nočiepju" :mrgr: . Tāpēc savam bērnam devu kabatasnaudu.
Jaunībā mans draugs ar saviem draugiem šuva "pagrīdes" džinsus un džinsu jakas. Bija ļoti kvalitatīvas un varēja labi notirgot.
-
Dīvaini un raksturīgi tam laikam -man nemaz nenāca prātā, ka es Zogu, nesot mājās vatmani, pauzi un zīmuļus. Tā darīja visi, nemaz neslēpjoties
Ja varētu nopirkt normāli veikalā to vatmani vai dziju, vai jebko, nevajadzētu ņemt no darbavietas, bet tur jau tas āķis ka bodes bija tukšas. Ja ko "izmeta", kilometru rindas... ej nu izstāvi un vai vēl maz tiks.
Šuva jau no visa kā, reiz dāmai redzēju mēteli no mūsu samtainā dīvāna auduma... no aizkarauduma arī kleitas iziešanai šuva...
-
Cilvēki vienmēr sameklēs izdzīvošanas formas un tālāk jau savas dzīves uzlabošanas veidus. Jebkādā valstī un sabiedrībā. Tā arī mēs sitāmies. Un paššūšana bija principā arī pakārtota izdzīvošanai - labāk "apšūtie" indivīdi pretējā dzimuma acīs varēja iegūt lielāku ievērību un varbūt labākas izredzes (nosacīti) uz dzimtas turpināšanu...
-
Ja vēl atskatāmies uz vēsturi, man apģērbā iezīmējas trīs tādi superkrutie padlaiku pirkumi. Man bija gadi četrpadsmit, kad mamma nopirka mums abiem ar bračku tā laika "kosmosu" - "Montana" ziemas jakas. Abiem! Pēc tam laikam pāris mēnešus trūcīgāk ēdām. Bet viņa to dabūja gatavu. Tās tirgoja maza ciemata veikalā, cena bija ļoti augsta (ja nemaldos 150 rubļu par vienu), bet jakas bija tiešām labas. "Montana" laikam bija kaut kāds soc valstu izdomāts zīmols, ko ražoja, šķiet Polijā, bet to es tolaik nezināju.
Otrais super pirkums bija, kad Rīgas Apģērbu Ražošanas Apvienība Latvija sāka ražot "RARAL" džinsus. Arī kaut kur ap 13-14 gadu vecumā man tika..
Trešais jau bija 16 vai 17 gados - ziemas zābaki ar klipšiem no "bonu" veikala pa blatu.
Tad arī diskotēku periods man panesās - no 16-18 gadiem..
-
Es modi taisīju sev pati. Uzšuvu sev kapri bikses no omītes portfeļsvārkiem, plāns un kvalitatīvs uzvalkaudums, no svārkiem garas bikses neuzšūsi. Modīgas garās bikses uzšuvu no ... palaga. Tiesa, palags bija kaut kāds brezentveidīgs un balti-zaļgans. Vasaras kleitu a la balts džinss šuvu no kaut kāda tehniskā kokvilnas auduma kurā bija ievīstītas importa mēbeles. Bluzonu no tā paša auduma pat vēl batikoju.
Vēl eksistēja audumu atgriezumu veikali un arī ''čaklās rokas''. Apdarei un greznumam tika liktas lietā visādas pogas un tamborējumi, adījumi. Galvenais bija izdomāt, ko no kā uztaisīt.
-
Vot ko nu nekad neesmu mācējusi, tas ir šūt. Man pilnīgi riebās jau skolā, kad to priekšautu un brunčus vajadzēja pašūt, kaut kā ar mammas palīdzību cauri izšļūcu. Manu spēju kalngals ir kaut kā nomainīt bojātu rāvējslēdzēju. Ar apbrīnu skatos uz sievietēm, kas ko tik vien nedabū gatavu. Tagad ir tik daudz visādu materiālu un iespēju, bet padomijas laikā uzradīt kaut ko no nekā vispār bija vitāli svarīgi, lai kaut cik apģērbtos.
Man bija šuvēju šūtas lietas. Un pirmie džinsi bija šūti, tāpat brezentenes, a la "hūdijs", skolas žakete, ziemas mētelis... Bet man šajā ziņà rociņas no apaļās vietas, un neko ar to nepadarīsi... Toties ar patiku adu zeķes :mrgr: