Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Bobs 2026. gada 22. maijs, 10:41:46
-
Tēma par to, kā mums katram iet ar lēmumu pieņemšanu konkrētās, praktiskās un reālās lietās.
Man piem. ir nenormāli garš ceļš lēmumu pieņemšanā. Tā ir gan mana veiksme, gan mana nelaime. Es runāju par praktiskajiem lēmumiem, tādiem kā, par piemēru, - vai man vajag jaunu šķūnīti, vai teiksim, vai man vajag jaunas žalūzijas, vai teiksim, vai man vajag remontēt istabu, vai, teiksim, cik apjomīgu remontu izvērst automobilim utt.
Man mūždien "sprunguļus spieķos" liek tas, ka es pārāk plaši domāju. Es izdomāju, paredzu visas iespējas, visādus variantus iespējamam risinājumam, negatīvos scenārijus, rēķinu, kas izdevīgāk, kas prioritārāk, vai man to patiešām vajag utml. Trakākais, ka to parasti jādara vienatnē, jo ir ļoti maz cilvēku, kas spēj iebraukt tajā iespējamo problēmu spektrā, ko es esmu iztēlojies. Un pat, ja ir tādi daži cilvēki uz pasaules, tad arī viņi nevar izlemt manā vietā.
Tā kā parasti es problēmas apzinu laicīgi, tad man ir diezgan ilgs laiks domāšanai, šaubām, variantu meklējumiem utt. Beigu galā, kad esmu izšaubījies, tad reālā darbība problēmas likvidēšanā parasti ir ļoti ātra. Visbiežāk gan arī dārga, jo gribas visu vislabākajā veidā. Pietiekami esmu problēmas sataisījis jaunībā, kamēr nebija interneta. Tās tagad laboju un visu dzīvi labošu.
No tā secinu, ka ja es visu laiku galvā neizdomātu negatīvos scenārijus, tad man nebūtu jācīnās ar domāšanu, kā tos novērst. Un tikai pienākot reālai problēmai, tās likvidēšana būtu vienkāršāka, jo tad izšķirošais faktors būtu laiks.
Tēma faktiski radās no Amālijas Domu tēmas, kur es teicu, ka laikā, kad neko nedomāju, es kaļu plānus. Tā tas arī ir, nemitīgi man galvā kaut kas analizējas, pat speciāli nepiedomājot. Un bieži vien atnāk labi risinājumi pašu no sevis, it īpaši skrienot, kad esmu meditatīvā stāvoklī.
Bet ja kāds zinātu, cik zem šķietami vienkāršiem risinājumiem slēpjas laika, kas pagājis pārdomās, analīzē, salīdzināšanā, izsvēršanā, informācijas ieguvē (jā, es daudz rakņājos tīmeklī, skatot, kā citi to ir risinājuši).. Šajā ziņā nākamais līmenis - MI ir ļoti liels palīgs, var daudz ātrāk atrast iespējamos risinājumus, ja tādi kaut kur kaut kad no kaut kā puses ir tikuši paveikti.
-
Ja es neizanalizēju visus aspektus pirms liela lēmuma pieņemšanas vai pakļaujos cita spiedienam, rezultāts ir slikts. Problēma ir tajā, ka nevaru vienmēr uzreiz atrast to sakni, kāpēc man TAS risinājums nepatīk. Vīrs besās par to, es beigās piekrītu, un tikai pēc tam man pielec Kas bija tas, kāpēc man šis risinājums neder. Jo Neder...
Piemērs sīkumos. Vīrs man piesienas, - kāpēc tu turi telefonu ar wazi lejā uz torpēdas??? Visi normāli cilvēki tur virs paneļa pie loga. 8x skaidroju, ka nē, man tas neder, man vajag TĀ.
Nē, tu visu izdomā, tu esi pieradusi bezjēdzīgi un negribi mainīt neko!
Nopērk turētāju, pielīmē pie paneļa, berzē rokas - nu? Redzi, cik forši?!
Es apsēžos pie stūres, uzlieku savas brilles ar mīnusiem, ar kurām es redzu ceļu, bet tuvumā ir migla.... spidometru un lampiņas es redzu, ja lūru zem vai pāri brillēm, bet telefons ir tajā augstumā, kuru nevar virs vai zem brillēm redzēt, un uz telefona neredzu neko.
Bet telefonu uz torpēdas es redzu ZEM brillēm, ar parasto aci, kas redz tuvumā.
Nu nevarēju uzreiz izdabūt no zemapziņas kāpēc man neder tas, kā "dara visi normāli cilvēki".
Tas pats ar visu citu - ja es nedomāšu ilgi un rūpīgi, būs auzas. Tāpēc domāju.
Un Tev iesaku - domā. 38 reizes turp un atpakaļ, šķērsām un no otra gala... ja Tu esi tas cilvēks, kuram mirkļa lēmuni izrādās ar mīnusa zīmi, tad nepieņem tos ātrumā. Īzī.
-
Tēma par to, kā mums katram iet ar lēmumu pieņemšanu konkrētās, praktiskās un reālās lietās.
Man piem. ir nenormāli garš ceļš lēmumu pieņemšanā. Tā ir gan mana veiksme, gan mana nelaime. Es runāju par praktiskajiem lēmumiem, tādiem kā, par piemēru, - vai man vajag jaunu šķūnīti, vai teiksim, vai man vajag jaunas žalūzijas, vai teiksim, vai man vajag remontēt istabu, vai, teiksim, cik apjomīgu remontu izvērst automobilim utt.
Man mūždien "sprunguļus spieķos" liek tas, ka es pārāk plaši domāju. Es izdomāju, paredzu visas iespējas, visādus variantus iespējamam risinājumam, negatīvos scenārijus, rēķinu, kas izdevīgāk, kas prioritārāk, vai man to patiešām vajag utml. Trakākais, ka to parasti jādara vienatnē, jo ir ļoti maz cilvēku, kas spēj iebraukt tajā iespējamo problēmu spektrā, ko es esmu iztēlojies. Un pat, ja ir tādi daži cilvēki uz pasaules, tad arī viņi nevar izlemt manā vietā.
Tā kā parasti es problēmas apzinu laicīgi, tad man ir diezgan ilgs laiks domāšanai, šaubām, variantu meklējumiem utt. Beigu galā, kad esmu izšaubījies, tad reālā darbība problēmas likvidēšanā parasti ir ļoti ātra. Visbiežāk gan arī dārga, jo gribas visu vislabākajā veidā. Pietiekami esmu problēmas sataisījis jaunībā, kamēr nebija interneta. Tās tagad laboju un visu dzīvi labošu.
No tā secinu, ka ja es visu laiku galvā neizdomātu negatīvos scenārijus, tad man nebūtu jācīnās ar domāšanu, kā tos novērst. Un tikai pienākot reālai problēmai, tās likvidēšana būtu vienkāršāka, jo tad izšķirošais faktors būtu laiks.
Tēma faktiski radās no Amālijas Domu tēmas, kur es teicu, ka laikā, kad neko nedomāju, es kaļu plānus. Tā tas arī ir, nemitīgi man galvā kaut kas analizējas, pat speciāli nepiedomājot. Un bieži vien atnāk labi risinājumi pašu no sevis, it īpaši skrienot, kad esmu meditatīvā stāvoklī.
Bet ja kāds zinātu, cik zem šķietami vienkāršiem risinājumiem slēpjas laika, kas pagājis pārdomās, analīzē, salīdzināšanā, izsvēršanā, informācijas ieguvē (jā, es daudz rakņājos tīmeklī, skatot, kā citi to ir risinājuši).. Šajā ziņā nākamais līmenis - MI ir ļoti liels palīgs, var daudz ātrāk atrast iespējamos risinājumus, ja tādi kaut kur kaut kad no kaut kā puses ir tikuši paveikti.
man tas pats :( es ilgi apsveru visus PAR un PRET, pirms metu kapeiku... :mrgr:
-
Labā ziņa - Bob, tu esi gudrs cilvēks. :smile:
Sliktā - nekad nekļūsi miljonārs... Pastāv versija, kādēļ gudri cilvēki nekļūst bagāti, nu tieši tādēļ, ka patērē pārāk daudz laika apsverot visus iespējamos scenārijus, modelējot visas situācijas, baidoties kļūdīties. Biznesmenis lēmumus pieņem sekunžu laikā paredzot neveiksmes iespēju 50:50, allaž uz riska robežas.
Man pašai duāli - ekstrēmās, saspringtās situācijās lēmumus pieņemu momentāni, parastās - reizēm pārdomāju tik ilgi, ka izplānoto jau uzskatu par notikušu, zaudēju interesi par tā realizāciju un sāku plānot jau ko citu. Tā ir mana vāja vieta. :mrgr: Labi, ja citiem tas vēl aktuāli un vēlme realizēt... :rofl:
-
Piekrītu par to nepiemērotību biznesam. Ja reiz līdz šim par miljonāru neesmu kļuvis, tad visticamāk arī nekļūšu. Un pats trakākais laikam ir tas, ka manī iztrūkst šīs vēlmes būt par miljonāru. Man vajag lai man pietiek naudas un nav intereses par ko vairāk.
Interesanti, ka pašlaik pamazām sāk iezīmēties laikmets, kur bagātības loma tiek sākta pārvērtēt. Respektīvi - tas vairs nebūs kritērijs, pēc kura "iemanto cieņu". Drīzāk izsmieklu vai ironiju. Superdārgās mašīnas, lielie džipi bez pielietojuma, uberlielas mājas - tas viss aizies pagātnē. Cerams, mēs vēl pieredzēsim, bet tā ir tendence jau šodien.
-
Tu taču saproti, ka "miljonārs" domāts vien nosacīti... tur vairāk par rīcībspēju kā naudu. Bet nu savā ziņā arī par naudu kā iespēju ko realizēt... no savām vērtībām. Tās jau katram savas, kam zvilnēt ar daiļavām uz savas jahtas, kam kā Kārlim Bardelim vienatnē laivā šķērsot okeānu...
-
Orientēšanās sports mani ir iemācījis ātri domāt, ātri pieņemt lēmumu un pēc tam analizēt kļūdas. BET..tā kā esmu viena un "sirgstu ar negatīvo domāšanu", praktiskajā dzīvē man ir nepieciešami varianti a, b, c, d utt. gadījumam, ja "kas noiet greizi". Visos manos sadzīves projektos galvenais vadmotīvs - nedrīkst ieiet "-". Kaut vai pa "0", bet, ne "-". Tā kā varu teikt, ka apdomājot visus variantus arī paiet laiks, bet, ja esmu pieņēmusi lēmumu un nejūtos apdraudēti, tad rīkojos. Jebkuram projektam savā prāta nosaku pieejamo resursu limitus.
-
oi, par tiem resursu limitiem, tas ir traki. Tad, kad esi izvēlējies risinājumu un aptuveni izvērtē nepieciešamos resursus, bieži ir tā, ka nākas konstatēt, ka tas būs krietni apjomīgāks pasākums (piem, gribēji nomainīt grīdu pa 1000 eur, rezultātā remonts par 3000)... Ne vienu vien reizi nākas palielināt atvēlamos resursu limitus...
-
Nauda diemžēl ir tik cik ir. Nākas baigi plānot jau sākuma procesā.
-
Lēmumus pieņemu dažādi. Ir divi veidi. Viens - garais. Attiecas pārsvarā uz lietām, no kurām maz ko jēdzu. Vai nejēdzu vispār. Vai ūdens vēl nesmeļas mutē. Vācu informāciju, interesējos. Ilgi gatavojos lēcienam.
Otrs - īsais veids. Lēmumu pieņemu spontāni, vadoties no emocijām. Bieži tas attiecas uz ceļošanu, brīvā laika pavadīšanu.
Un ir vēl viens veids. Izplānoju, apsveru visus par un pret. Un pēdējā mirklī izdaru pretējo.
-
No tā "etapa" - "tikai pārlīmēt tapetes" - sen jau esmu izaugusi. :) Dzīve ir izmācijusi, ka tik vienkārši tas nav.
-
oi, par tiem resursu limitiem, tas ir traki. Tad, kad esi izvēlējies risinājumu un aptuveni izvērtē nepieciešamos resursus, bieži ir tā, ka nākas konstatēt, ka tas būs krietni apjomīgāks pasākums (piem, gribēji nomainīt grīdu pa 1000 eur, rezultātā remonts par 3000)... Ne vienu vien reizi nākas palielināt atvēlamos resursu limitus...
kā pieredzējis cilvēks varēji jau zināt, ka remonts iet 3x ilgāk un izmaksā 2x dārgāk nekā plānots :?: tāda ir dzīvs patiesība
-
kā pieredzējis cilvēks varēji jau zināt, ka remonts iet 3x ilgāk un izmaksā 2x dārgāk nekā plānots :?: tāda ir dzīvs patiesība
... bet ja uzreiz zinātu, cik būs galā izdevumu kopsavilkums, tad varbūt nemaz nesāktu...
-
... bet ja uzreiz zinātu, cik būs galā izdevumu kopsavilkums, tad varbūt nemaz nesāktu...
tā ir!!
normāli cilvēki, aiz neko darīt arī remontus nesāk. Sākās vienkārši & nevainīgi - tikai "nomainīt krānu", vai "pārlīmēt tapetes", kā Pifiene teica, :D un tad :smile: :m:
...vakar, aizvakar biju Frankfurtē...nu tur tauta izpaužas - vairākus debesskrāpjus jauc nost, vairākus ceļ vietā... visiem darba pietiek...
-
Remontu nevar pabeigt! To var tikai pārtraukt.
-
Remontu nevar pabeigt! To var tikai pārtraukt.
Lùk, šo nesaprotu. Zinu tàdus pàrtrauktos remontdarbus. BRRR!! Jebkuram lèmumam jàbùt virzìtam uz rezultàtu.
-
Kad remontējām dzīvokli, tādēļ arī izvācāmies uz īres, lai visu izremontē kapitāli un tad miers kādu laiku.
-
oi, par tiem resursu limitiem, tas ir traki. Tad, kad esi izvēlējies risinājumu un aptuveni izvērtē nepieciešamos resursus, bieži ir tā, ka nākas konstatēt, ka tas būs krietni apjomīgāks pasākums (piem, gribēji nomainīt grīdu pa 1000 eur, rezultātā remonts par 3000)... Ne vienu vien reizi nākas palielināt atvēlamos resursu limitus...
Ak, cik tomēr mēs dažādi esam. :) Man tieši otrādi pārsvarā, allaž iedomājos ka viss būs baisi dārgi, atlieku līdzekļus mērķtiecīgi un vēl ko pa virsu, jo kā tu saki - var sanākt krietni dārgāk, ja nu kas, lai ir kur pagrābt. Un tad - prieks, kur tu rodies, esmu alojusies, man paliek vēl pāri šim un tam. Nu kā lai nepriecājas. :rofl: Tāda negatīva domāšana ka viss tik dārgi, viss tik dārgi, arī reizēm noder, ne vien tas optimistiskais ka pietiks... :)
-
Lēmumus pieņemu spontāni.
Ciktāl par Boba iezīmētajām tēmām, ar plānošanu nenoņemos, ne jau man vajadzēs realizēt :mrgr:
-
Man lēmumi arī ir ātri un bieži vien spontāni
-
Apdomāju - kādi gan tādi būtiski lēmumi man tagad būtu jāpieņem? Visi būtiskie lēmumi - kur stāties, ko mācīties, ar ko tikties, ar ko precēties - pieņemti ir jaunībā (tāpēc uz jautājumu "vai viegli būt jaunam?" es teiktu, ka jaunam ir visgrūtāk).. Cik nu pareizi no šī brīža skatupunkta, tas cits jautājums. Bet kas izdarīts, izdarīts. Šodien vairs kas man ko diži lemt? Ikdienas rutīna. Vajadzēja auto mainīt - apdomāju vēlmes un vajadzības, samēroju ar finanšu iespējām un sameklēju atbilstošo. Sagribēju atkal zirgu, tāpat - vēlmes, prasības un finanses, un atradu, tik ilgāk sanāca nomeklēties kā ar autiņu. Kas vēl tāds? Nu, māju acīmredzami nedz uzcelšu, nedz nopirkšu. Dzīvoklis ir. Remontu prasa, jā. Bet baigi neiespringstu pie tā. Ko nu izvēlēšos, tā sataisīšu, tā arī būs. Kas man vēl ko lemt? Uz kurieni kuro reizi ceļojumā aizbraukt? Algoritms parastais, tik te galvenais finanses, jo gribas daudz, dikti un tālu, bet sanāk ne tik daudz, ne tik dikti un ne tik tālu :mrgr: Bet izvēli izdaru.
Nezinu, man nav grūti izlemt to kas jāizlemj, jo vairs nav pa manam nekā gauži būtiska ko lemt, un attiecīgi maniem lēmumiem nav nekādas smagas cenas, neviens necietīs no manām izvēlēm, tad kāda problēma?! Izlemju, izvēlos un daru. Uz kaut kādiem izpriecu un piedzīvojumu priekšlikumiem, tipa aizbraukt ekskursijā, aiziet pārgājienā vai nolaivot pa upi pavelkos azartiski un spontāni.
Un vēl - man laikam patīk lemt pašai. Man nepatīk, kad jādara, ko izlēmis kāds cits. Arī darbos man jautā "kā tu darīsi?", "kuru dienu tu būsi?" un "klau, kā tu domā?", un man šis formāts patīk nesalīdzināmi labāk kā vienkārši pildīt kāda norādījumus.