Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Camma 2014. gada 21. decembris, 16:03:28
-
Principā ēst gatavošana gan sanāk gan arī patīk. Taču... periodiski uznāk baaaaaisssss riebums kaut jel ko ķēķī darīt. Vienkārši riebj! Pēc pārs dienām akal ar prieku metīšos ķēķismos, bet šodien - nu kaut mirstiet badā...
Kā jumsīm? Arī šitā gadās?
-
Gadās. Es to saucu par slinkumu :)
-
man ir vnk nevaļa. tā ari famīlijai pasaku,lai virina ledskapi,vai atbalsta obšepitu :)
Šodien,pēc plosīšanās gar logiem,uzliku lielo skābkāpostu zuppas katlu,un cepu karpeļgaļas sacepumu. Līdz 24.ķēķī nerādīšos :fryingpan:
-
ir dienas, kad katrs sev ledskapī kaut ko salasa. Vakarā parasti kāds (cits, ne es) nenociešas, un sāk kaut ko brūvēt
Es to saucu par apnikumu
-
Tagad ir gavēņa laiks, tā kā naf ko rīt :P
-
Tagad ir gavēņa laiks, tā kā naf ko rīt :P
Un ko tad tu pats taisies darīt ar Piafas pīrādziņiem? :confused:
-
Kad bērni bija mazi, ko tik nešmorēju, biju riktīga ķēķa guru, bet ar riebumu sirdī pret šo lietu. Kopš bērni prom no mājas - netaisu neko ne sev, ne vīram, ja nu vienīgi brīvdienās. Ja būtu spiesta lieta(mazbērni, vecs cilvēks), gan jau taisītu, bet tagad izbaudu brīvību no ķēķa :fryingpan: !
-
Par slinkumu gan diez vai to tā nosauktu....
Nezinu nevienu darbiņu, ko vīrietim būtu ar tādu pašu regularitāti dienu no dienas, gadu no gada jādara... Nerunāju par tiem veiksmes stāstiem, kur vīrietis arī kaut šad tad virtuvē parādās ne tikai lai ko aprītu. Trakāk par darbā iešanu - tur tās regulārās šausmas kaut brīvdienās mitējas....vai atvaļinājumā. Ķēķisms nemitējas nekad! Vēl sūdīgāk - brīvdiienās un svētkos tas pārņem kā sērga!
-
man patīk gatavot un varētu to vien darīt, ja nebūtu gandrīz katru dienu garas darba stundas, tas atsit visu vēlmi, bet tā pat mēdzu gan no rītiem gan vakaros, ko uzmargot..., tagad ir laiskais laiks...
-
Apbrīnoju tādus cilvēkus, kam patīk ķēķot, - kā Inešuks, piemēram.
-
Arī man ik pa laikam uznāk apnikums (slinkums īsti nav).
Pie pilna ledusskapja vēl neviens nav nomiris ;)
-
Pievienojos ēvelei- gatavošana tikai sev liekas tik bezjēdzīga laika tērēšana! Neesmu izvēlīga, šķīvis ar svaigiem dārzeņiem vai augļiem der jebkurai maltītei. Un kad sagribas kaut ko siltu, ir sabiedriskā ēdināšana. Ķēķa būšanas ir noiets etaps, paldies Dievam. Vispār pēdējā laika trakums ar pavāriem popzvaigžņu vietā un pavāgrāmatām enciklopēdijas cenā liekas nedaudz pārspīlēts :)
-
Patīk, neapnīk. Bet gadās dienas, kad vairs nav spēka. Atnāku no darba kaut ko uzkožam un ir labi. Plus vēl, pēc pīpēšanas atmešanas, izrādījās, ka neesmu iedzimti kārna. Nu jau +5 kg pa diviem gadiem. 3 no tiem gaidīti, bet 2 kg varētu arī nebūt. Tāpēc vairs necepu bulciņas, kūciņas, tortītes, tartītes utt. Laiks atbrīvojas. Otrai pusei ar patīk pa virtuvi rosīties. Viņam savs ampluā. Bet ne saldie. Rezultātā grozies kā gribi, virtuve mums tusiņu vieta
-
Man noriebjas obligaatas lietas
-
Man reāli sāk pieriebties. Es uz diviem gatavoju. Par pienākumu jau pārvērties, visa iedvesma un fantāzija izčākstējusi kaut kur. Bet ir atslodzes dienas, kad brūte no rīta izdomā palikt vēl uz dienu - tad liekēži sasēž dīvānos, lauž pulti un osta gaisu virtuves virzienā. Un tad ir seši ēdieni un galdauti un sveces - vien vārd sakot - ja ir atslodzes dienas, tad var dzīvot. Lūk.
-
Nu vot, tad jau Tu saproti ap ko te bazars...