Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Notikumi un vietas => Tēmu iesāka: Camma 2015. gada 15. janvāris, 10:13:54
-
Tā arī nosakums lai paliek - pa pusei dienasgrāmata, kurā vieta arī surogātgastronomijai atvēlēta.
Sākums meklējams tālajā pagājušajā sestdienā...
Sinoptiķi sasolīja briesmu lietas - vētru, taifūnu, orkānu un pasaules beigas vienlaikus. Daļa no mūsu draudzīgās komandas bija pavisam nedraudzīgi noskaņota pret praucienu ar prāmi piesolītās vētras laikā...
Kā parasti, ja ir stress, tas izpaužas vēl stresaināku situāciju radīšanas tieksmē. Pie pasu un citu dokumentu pārbaudes neliela minstināšanās, kas pāraug nervozā rosībā. Soferis tiek izsviests no savas vietas un notupināts uz pakaļas beņķa... Vispirms nevarējis atrast tehnisko pasi. Tā veiksmīgi atradusies, bet mugura tomēr slapja sametusies. Nākamais, kas pazudis un atradās (paldies visiem kaķu dieviem!) tik uz prāmja - paša tiesības....
-
Vienmēr nebeidzu brīnīties, kādēļ serviss postpadomju izpildījumam ir draņķīgāks kā neliešiem kapitālistiem... Prāmis, kas atiet no Rīgas, ir... krievu vārds "obšarpanij" te būtu īsti vietā. Tallinas brālis sakoptāks. Un kuģa veikala sortiments nemaz nav salīdzināms. Jā, jā, nav ko brēkt, ka pirmais, ko darām, ir veikala apmeklējums. Ne alkohola meklējumos tur ieklīdām - ir zināma vājība uz šokolādītēm. Tās tur ir lielas, ļoti lielas, milzīgas! Ar piparmētru, ar apelsīnu krikumiem.... Atpakaļceļam jau noskatītas lāceņu liķiera konfektes kā ciemakukulis mājās palikušajam kolektīvam...
Vētras gaidīšana ir viena nervus bendējoša padarīšana. Aizliet mūli nevar - no rīta jābrauc. Izeja - jāiet uz disseni! Tik lielu vājā dzimuma īpatsvaru sen nebiju redzējusi! Nez, kur šamo otrpuši kantējās? Nu, enīvej, no rīta visi miegaini, bet apmierināti...
Ak, jā! No vētras ne miņas. Pat ierastā viļņošanās bija tīri simboliska...
-
Stokholma viena jauka pilsēta! Kā nobrauc no prāmja, tā pedālis grīdā un "uz ziemeļiem, uz ziemeļiem, no Maugļa nepaliks ne kauliņa, ne kauliņa".
Nākamais retoriskais jautājums - kāpēc braucot uz šitādu pasākumu ripuļus vāģiem nomaina uz rittīgu ziemas gumiju, a ja paliktu mājās, brauktu ar veco vēl visu ziemu un moš arī nākamgad? Bet nu labs darbiņš, kas padarīts. Nu ļoti labs! Jo tikko esam no Stokholmas ārā, tā sāk snigt. Uz ceļa pļura pa kuru ar visām ziemenēm ātrāk par 90 nu nekādi neprasās. Neprasās un viss. Ceļa zīmes rāda, ka var 110, bet... neprasās... Pārnesot uz LV - mums jau visas grāvmalas būtu piesētas ar spēkadampjiem 10 minūtēs.
Vēl pēc 100 km pļura pārtop sniegā. Šķendējamies, ka arī te ceļus netīra, naudu nopļekā jau pirmajā sniegainajā dienā, bla, bla, bla... Bet braukt jau var, pirmajā joslā papliks, otrā sniegaina, ja ļoooti grib, "rāpuļus" var apbraukt, bla, bla... Ups, sniegatīrītāji braukuši pa priekšu un tagad piestājuši maliņā... Nu ko, tālāk ir tiešām NETĪRĪTS ceļš. Ceļa malas tik pēc žoga stabiņiem nojaušamas, apukšā ledutiņš, vējelis autiņus viegli šūpo....Solītais sniegputenis ir klāt! Vismaz kaut kas no laikameļu prognozēm piepildās.
-
Jaa, shitaada veetras gaidiishana un braukshana ar praami ir nervus kutinoshi, nu pa cietzemi jau var buut kaut sniegputenis.
-
Braucam. Vienkārši braucam. Nekādu bedru, lūku vāku.
200 km nobraukti - putenis beidzies, ceļš tīrs - riteņu sliedes ar nelielu lediņu, parējais - pieplacināts sniegs. Sāls... sāls? nafig? granīta druskas? arī nav... Toties ir ledū ievilktas šņīpas. Un ledus nav glumš. Hm... Nez cik dārgi tas varētu būt - savikt šņīpas ledū? Un nav jāpērk sāli, jāuzglabā, jāpiegāna dabu, janorūsina vāģi, jānodir@ vāģus un gajējus, jāpielej visu ar logumazgātājiem, janorūsina logu slotas... ufff, kas par uzskaitījumu un potenciālu apdraudējumu servisu un tankšteļļu biznesam.
Vienkārši braucam....
Ceļu policija? Kas? Kur? Ko? Nav tādas. 750 kilometros neredzējām.
-
Tu tak gribi iznīcināt viņa augstību BIZNESU!
-
Gan jau iespaidiem bagāts ceļojums sanāca. :)
Bet, tā teikt "na ļubitjeļa" - es nepakam nebrauktu ziemas laikā vēl uz ziemeļiem - jau tepat tās pretīgās ziemas ir par daudz un par garu. :)
-
man ir sajūta, ka tā ziema tur ir TIK skaista, ka patiktu arī man - totālam ziemas nīdējam :)
-
Vēls vakars. Iebraucam miestā. Fascinējoši, kā milzīgie slēpotāju busi cēli izbrauc pa šaurajiem celiņiem. Granīta druskas pabērtas tikai bīstamajās vietās - uz kalniņiem un līkumos. Visi brauc lēni, apdomīgi un .... klusi. Sniegs pieklusina visus trokšņus. Temperatūra lēni un neatlaidīgi zeminājusies visa ceļa garumā. Izbraucot no Stokholmas bija 0 grādu, iebraucot miestā -24... Skriukšķ...Kreisai rokai smeldz vidējais pirksts (khm, khm). No uguņu slēgāšanas...
Miestā lielsveces vellkomīgi norāda ceļu uz atslēgu kasti - ar mājeles atrašanās vietas karti, sīku instrukciju, kur, kas, cikos pieejams. Mājele - sapnis! Ar saunu! Bet ... bez pavārnīcas!
Cik nav braukts un vienmēr visur trauku un rīku pārpilnība, šoreiz - nu nav gatavotāju paradīze, nav.
-
..Kreisai rokai smeldz vidējais pirksts (khm, khm)
Sveicināji visus pa Bīna modei?
-
Gribējās jau, bet aristokrātiskā audzināšana... Mūsu dzimtā tā nedara.
-
Pirmdienas rīts. Ko lai saka, smaga diena. Nez vai atradīsies tāda vieta pasaulē, kur latviešam pirmdiena būtu viegla... Visiem baisi niez dabūt vaifaju. Uz kalna neviens nelien, jo ir tie paši -20 un vēl putenis pieņemas spēkā. Piemājas beņku pacēlājam arī pirmdiena smaga diena, darbu sāk tik ap pusdienslaiku...
Labs i, brauks uz veikalu pavārnīcas iepirkt!
A figu jums! Mēs te zupas neēdam! Var dabūt 3 dažādu veidu grābstekļus makaroniem, 10 dažādās vietās pasūtīt picas, bet pavārnīca - tabu! Laikam dižie troļļveidīgie zviedri smagi atrāvušies ar šo sievišķīgo ieroci un nu nolikvidējuši to kā šķiru (man reiz bija kucēns, kas 2x dabūja ar čību pa ļepu un nākamjā dienā mājā bija palikušas tikai skrandiņas ar nelielu čībisku piesitienu).
Vienā veikaliņā ieklīdām smuku džemperi skatīties (bija skatlogā). Cenas ap 200 Eur... Tāpat šallītes un cepurītes... Turpat blakus rosās pāris - dūšīgs kungs un slaika dāmīte. Dāmīte cilā šallītes un kaut ko čivina (nepievēršam uzmanību, kas mums daļas). Pēkšņi atskan labi nostadīts bass "nu i na huja tebe etot šarfik dalsja?"....
Toties pārtikas bodē kluss un pilni plaukti viskautkā, ko mēs (vismaz es) nepazīstam. Izlasīt nav cerību, jo viss zviedriski... Nu, kaut ko jau nojaust var.. mjolk būs piens, gurkka - gurķis. Sieru sameklēsim uz ožu. Olas.. nu kā jau olas - redzamas pa gabalu... Gaļa. Vot te ir iemesls pievērsties veģetārismam, jo liellops 1kg - 28 Eur... Laša vissvaigākā filejiņa bez trāna piegaršas - 16 Eur/kg. Mja tjau mjau!
-
Nu ko, slēpojam?
Ir kārtigi sasnidzis, vējš noklust. Ņemam maķenīt aprūsējušo inventāru un lēkšojam kalna virzienā. Jālēkšo aš veseli ... 50 metri. Kājeles bik trīc, jo sen nav būts skarbās ziemeļu dabas apskāvienos. Pacēlāja beņķis pasitas zem dibena tikpat veikli kā Karlsona zvilnis zem Bokas madāmas raženā dupša. Un paceļamies virs sniegotajām eglēm, pretī akmeņu kaudzei, kuras virsū uztupināts indijāņu figvams. Tur kuras uguns, var uzcepināt līdzpaņemto desiņu. Tā kā esam tikko no mājas, šo opciju izlaižam. Griežam fasādes uz saules pusi un... tas ir to vērts! Nekas nelīdzinās svaigam, neskartam zaigojošam sniegam! Luģes nost un taisām eņģeļus! Var vārtīties, putināties, spiegt...
Blakus kalnam plāns mākonis nosedzis piekājes mājeles, toties virsotne saulē. Tas plānais mākonis pārvietojas pilnīgi acīm redzami un lien uz mūsu kalna pusi - skaidri zinām, ko nozīmē pusšķidrs aukstums.
Trasi var izbaudīt daudz un dažādos veidos. Vairums aizžmiedz acis un zēvelē lejā ausīm plīvojot. Man patīk apstāties un snifot dabu. Turpat netālu sniega irbes sagūlušas un nemaz neliekās traucēties. Sniegā ģimenīte nemaz nav samanāma starp akmeņiem un kroplajām eglītēm. Ir citi zvēri arī, kas tās vietas apdzīvo - no pacēlāja var saskatīt mazu pēdu ķēdītes. Klejojošu suņu te nav. Kaķi arī tikai retumis kādā mājas logā iegūluši. Toties lapsas gan pa naktīm miskastes apciemo.... Reiz bijām noslinkojuši un miskastes maisu uz lieveņa piemirsuši - no rīta vācām mizas un krikumus pa visu mājeles priekšu.
Puskalnā apstājos, jo tādu skatu pie mums nav - virs ielejas otrpus kalnam saules ripulis. No ripuļa līdz plānā mākoņa virsai - resns (RESNS!), īss vertikāls varavīksnes stabs. Košs un ļoti spīdošs, ar varenu baltās gaismas piedevu. Cik reizes esmu bijusi šeit, tik vienmēr vēroju šo skatu un vienmēr tas ir skaisti! Ko neteiksi - fizika!
-
Kas var izraisīt neviltotu prieku īstena vīrieša sirdī? Pareizi! Pēdējos 30 metros pirms pacēlāja no kalna uz vēdera slīdoša sievišķīga būtne! Var vērot trijatā un pat četratā (ja arī pacēlāja dežurantam nekā cita nav ko darīt), apspriest izredzes nošļūkt līdz pat pacēlājam, slēgt derības vai pa ceļam pazaudēs slēpes un nūjas vai tikai slēpes...
Kur mana pavārnīca?!
-
Kas var izraisīt neviltotu prieku īstena vīrieša sirdī? Pareizi! Pēdējos 30 metros pirms pacēlāja no kalna uz vēdera slīdoša sievišķīga būtne! Var vērot trijatā un pat četratā (ja arī pacēlāja dežurantam nekā cita nav ko darīt), apspriest izredzes nošļūkt līdz pat pacēlājam, slēgt derības vai pa ceļam pazaudēs slēpes un nūjas vai tikai slēpes...
Kur mana pavārnīca?!
Šitas man atsauca atmiņā skolas obligāto slēpošanu padlaikos. Slēpot pa piesnigušā mežā izbrauktu trasi bija forši, bet neiztika arī bez kalniņiem un nogāzēm. Lūk, vienā tādā nogāzē nenoturēju līdzsvaru un nomaucos uz vēdera, kājas bija saliektas ceļos un slēpes pāri galvai (mēģiniet iztēloties skatu). Vienīgā problēma bija tikt atpakaļ uz kājām, jo malā stāvošie bija aizņemti ar skatīšanos (beidzot kas interesants!) nevis ar palīdzēšanu piecelties.
-
Ja jau pusdienas/grāmata, tad bik par kulināriju...
Ilgu gadu pieredze rāda, ka vislabāk tomēr vest daļu pārtikas līdzi. Pierastāki produkti, šis tas lētāks... Var visu gādāt turpat uz vietas, taču kūpināta gaļa un skābi kaposti arī zviedru paradīzē nav atrodami. Tāpat kā rupjmaize...
Un tā - ēdienkarte...
Pirmdienas vakars (750 km pa nepierastiem ziemas ceļiem) - skābu kāpostu zupa un vārīti kartupeļi. Kopā pagatavošanai 40 minūtes. Kas var būt labāks par zupīti? Arī otrā dienā no kalna noveļoties -ātri, sātīgi un ne smagi. Dīvaini, bet par gāzēm neviens nav sūdzējies :) Lai vārītie kartupeļi neiet postā, lēnā garā tērgājot pa vakaram sašņakāts rasolītis. Nezinu kas tas par mošķi, kas ieviešas ledusskapī - no rīta rasolītis vien divu tējkarošu daudzumā... Nu ko, ķeramies pie siermaizēm.
Skābo kapostu zupa. 1,5 l ūdens, 3 buljona kubiņi, 1kg kāpostu, sašņikāta žāvētā gaļa 200g (apcepta), rīvēti 2 burkāni (apcepti), 2 saujas grūbu, 2 lieli sīpoli (smalki sašņikāti). Gatava, kad gatavas grūbas.
Kad kāpostzupas katls izgramstīts, top nākamā zupa - biešu. Šī ir superzupa. Ūdens, rīvēti apcepti burkāni, sašņikāta paprika, sašņikāti seleriju kāti, buljona kubiņi, apcepta sašņikāta zāvētā gaļa, sarīvēta vārīta biete (2 lielas uz 1,5 l ūdens - 4kg katlu), tomātu pasta vai kapāti tomāti (te tādi tetrapakās dabūjami picu gatavošanai), puscitrona sula. Klāt ēšanai mellā maize ar ĶIPLOKIEM (pusgalva pa vakaru ka šņakst). Smird visi, toties nekad neviens nekādu cindungu nav atrāvies.
Vārīti griķi (tas pats buljonkubiņš tiek pielikts vāroties) ar mērci - apceptu gaļiņu, papriku, sīpoliem, tomātu pļuru. Var tikai apceptu gaļiņu un sīpoliem.
Brokastīm jogurti ar dažādu veidu krimšiem, apelsīnu džemu, mājas sieru.
Izvirtuļiem sviestmaizes ar svaigiem tomātiem, gurķiem.
Fonā klementīni...šokolādītes.... Bet nu neēdās saldumi, tik tā - paknābāšanai.
-
Šon piemetām izmaksas 10 dienu slēpošanai - 8 galvas 2 vāģos 2 ģeogrāfiskās vietās secīgi, kopā ar prāmi, māju, pacēlājiem, ēšanu, degvielu, apdrošināšanu (inventāra īre netika iekļauta) - 400 Eur uz galvu.
Sauļošanās Bahreinā sanāks tikpat. Toties te - sviedri tek aumaļām no fiziskām nodarbēm, ne vārtīšanās šēzlongā. Un tas, ka pēc pirmajām divām dienām jūt kājiņas/rociņas/pakaļiņu - vismaz jūties dzīvs!
-
visam piekrītu, izņemot ka sauļošanās Bahreinā ar ceļu, paiku un dzīvošanu izmaksā 400 eur uz galviņu...:D
-
Cik sanāk Bahreina 10 dienas uz vietas?
-
visam piekrītu, izņemot ka sauļošanās Bahreinā ar ceļu, paiku un dzīvošanu izmaksā 400 eur uz galviņu... :D
Interese - cik tad izmaksā?
Nu, es izvēlētos sauļošanos, ne Ziemu. bet nu katram savi prieki :)
-
Kad braucu uz Grieķiju - individuāli - sanāca ap 200 Eur uz galvu priekš diviem - ar visu ceļu, ēšanu, muzejiem.
-
A kur smukaas bildes ar sniegotiem kalniem?
-
ļoti ceram, ka būs :)
-
Kad braucu uz Grieķiju - individuāli - sanāca ap 200 Eur uz galvu priekš diviem - ar visu ceļu, ēšanu, muzejiem.
man arī Dienvidfrancija 2006 gadā sanāca nedēļa ar visiem lidojumiem, mašīnu un paiku 200 Ls uz galviņu :)
Par Bahreinu - der paskatīties, kur tā kartē atrodas...
nē es nezinu, cik izmaksā 10 dienas Bahreinā, nav bijis nekādas darīšanas ar šo krastu...:)
-
Tajā nedēļā, kad F-1 sacīkstes, biļetes varētu maksāt arī stipri kodīgi...
-
baidos ka arī citā laikā tur par 400 eur var nu tā, vienu kāju jūrā apmērcēt... :D
-
Uzbraucu mazkalniņa virsā un .... sākumā domāju, ka gļuki, bet tad atausa apgaismība - šitais tak Suņukalniņš! Suņu rejas dažādās toņkārtās - kā kad vesels bars ņemās ņaukstēt. Jā, jā, ņaukstēt, jo par sirdīgu riešanu to nu nikādi nevar nosaukt. Gadus 2-3 nebija dzirdēti, tādēļ aizmirsies, ka tāda dabas parādība kā suņu pajūgi ziemeļos pieejama arī mūsdienās. Šļūcu lejā ar suņiem biedroties! Pretī raugās 10 pāri šķelmīgu dzintardzeltenu acu. Ja ļautos - toč nolaizītu līdz nāvei! Tāāādi mīļumi! Šodien visiem rakstaini ādas zābaciņi, jo vienu brīdi bijuši + grādi, tad atkal mīnusi un visur sīki ledus grumbulīši. Zābaciņi tiešām rūpīgi izmargoti, katram ar savu krāsu un rakstu. Var tikai apbrīnot suņu saimnieka meitas mīlestību pret suņukiem, jo ādas zābaciņi pa 4 saišķīšos piekarināti gar suņu vedamās būdas durvīm 3 rindās (3x10 pāri!). Tiem arī esot vajadzīga kopšana - jāžāvē lēnām, lai nesakalst cieti. Kamēr tērgājam ar pajūga saimnieku, viens burlacēns visu laiku trinās ar galvu gar manu celi, skatās acīs un smejās, nu riktīgi koķetē. Pienāk krievu ģimenīte - bērni ļoti gribot izbraukt. Pēc bērneļiem gan redzams, ka vairāk gribās ar suņiem pajārēties, nekā kur braukt :). Bet nu, 3 minūtēs pajūgs gatavs un vējš gar ausīm svilpo! Lienu atpakaļ uz pacēlāju... a tur... mīīīīīlzīgs malamuts (varbūt arī cita suga, bet nu es to atpazīstu kā malamutu). Esot pusdienas saimniekam atnesis! Puisis strādā pie pacēlāja, labo slēpes un tā...dzīvo turpat netālu - kilometri 2,5 sanākot. Mamma sataisot pusdienas un Karlo ar visu termosu atnes.
-
Idilliska Ziemassvētku ainava - visapkārt piparkūku namiņi, sniega cepures uz it visa, mierīgi snieg... Katrs, kas ienāk no āra, SMARŽO pēc ziemas. Nepamet sajūta, ka tūlīt tūlīt Ziemassvētku vecis ar dāvanu maisu atraus durvis - Ho,Ho,Ho! Kalna galā neliels vējelis, bet gaudo kā filmās brrriesmīgajos ziemeļos. Ššššauššššalas... turpat blakus figvams, no kura nāk malkas dūmu smarža. Viss jaucās kopā - mājīguma un Ziemassvētku sajūtas ar dziļu pamestību un aukstiem, mežonīgiem sniega un ledus laukiem. Sveicināta, šizofrēnija! (?).
-
Tiem, kam nepatīk ziema...
ŠĪ ziema nevar nepatikt. Man nav nekādu pretenziiju pret palmām, baobabiem, +26 grādu okeānu. Bet man nepatīk zaļā ziema. Vai brūnais dubļvislaiks. Gribās vasaru kā vasaru, kad var peldēties un sauļoties, dauzīties siltā vasaras pērkona negaisa lietū. Tas pats ir ar ziemu - gribās mīnusus, ar baltu sniegu, bez sāls, ar slēpošanu, slidošanu. Ārā, dabā. Kad nosalt fiziski nav iespējams, jo visu laiku kusties, sniegs put... Un silta māja.
Ziema mūspusē nepatīk, jo nekur nevar atsilt - darbā auksts, mājās auksts, pa ceļam - auksts un dubļi. Tur jabūt sevi galīgi nemīlošam, lai kas tāds patiktu.
-
Ēdienkartē katru dienu ir zupa. Nu nav tas grūti! Toties veselīgi un nav smagi. Dažs labs zupu pasmeļ arī brokastīs un vakariņās. Piemetu uz aci - miltu ēdieni sanāk maz - tik daudz, cik sviestmaizes. Bet arī tās ēdās maz. Cukura paka vēl pusē...
Pamatā visām zupām - apcepta žāvgaļa, apcepti sīpoli un burkāni. Pārējais ir variācijas - skābi kāposti, bietes, dārzeņi, tomātu biezenis, marinēts gurķis - pēc garastāvokļa. Piena paka skumst ledusskapī tāpat kā auzu pārslas, bez kuriem viens otrs atteicās dzīvot... Kečups un makaroni.... varbūt rīt?
-
Paika no mājām līdzi paņemta? Neba visu uz vietas pirkāt? Nākamreiz pavārnīcu neaizmirsti! :)
-
Gadu gaitā visādi mitekļi bijuši - ir bijis ar 5 lielumu katliem, mikseriem, putotājiem, vafeļpannu, siermaižu pannu, vokpannu... Vienu gadu katls bija tikai mazizmēra (4 litri uz 10 cilvēku bariņu). Pēc pirmā brauciena vienmēr (! ! !) ņemu līdzi savu ašo šefa nazi un ērto mizojamo. Bez tiem - ne soli! Bet nu tā, ka nav pavārnīcas... nu tā vēl nebija atgadījies.
-
Vai buus fotoreportaazha ar skaistaam ziemas bildeem? Vismaz tos sunjus zekjees buutu nobildeejusi.
-
Nakts slēpošana... Interesants pasākums. Trase izgaismota, gaišs kā dienā, snieg. Uz kalna raiba publika, sākot no knīpām, kuri knapi stāv kājās, līdz onkām, kuri arīdzan varētu padomāt knapi stāv kājās. Onka galanti palīdz dāmām ar pacēlāja beņķa kupolu, apjautājās no kurienes esmu (dzirdēja manu atbildi pa telefonu), kā patīk šī vieta, vai pie mums arī ir populāra lieta slēpot, ieteica labas vietas sniega moču izbraucienam. Onkam gadi 70 vismaz, galva un rokas tricinās. Izkāpjot no pacēlāja onka pieklājīgi atvadās un... neticamā ātrumā pazūd pa trasi. Šī ir lieta, ko nekad nebeigšu apjūsmot. Tēti ar pavisam maziem bēbjiem ķengurvēdersomās un mazi knēveļi. Visa jaunā ģimene ir uz kalna un visi ņemās un brauc. Mammai nopsihoties ar pēcdzemdību depresiju vienkārši nav iespējas. Un ja vēl tētis ir slaiks, džentlmenisks džeks, kas pa trasi slīd tajā īpatnējā Zviedru armijas pussolī.... Ja nu kas uz pasaules IR SEKSĪGS, tad tas ir tieši šis! ..... Uāāāhhhh....
-
Camma, noskaties zviedru filmu "Force Majeure" un beidz jūsmot par zviedru slēpotājiem. :cool:
-
Kamēr tauta atsapūtās Camma strādāja vaiga sviedros - cīnījos ar neganto trolli Telenor. Nu negribēja šams mums ļaut dalīties iespaidos un atņēma internetu. Jāsaka, tie zviedru troļļi nemaz tik briesmīgi nav, bet trollis ir un paliek trollis.
Steidzu visus līdzi jutējus mierināt - Camma nevaid mirusi un pat ne roku lauzusi.
Sniegs nāk klāt katru dienu. Ilustrācijai - terases margas, kur vakarā tika robs izgrābts. No rīta savi 10 cm klāt gan!
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Ziemīgie rīti ne tikai auksti (-20), bet arī skaisti. Rozā krāsu parasti ar sakuras ziediem kaut kā rīmē kopā. A te - rozā aukstums un pelēka sarma kokos. Sēžot siltā mājelē un lūkojoties aizloga krāšņumā... nu it nemaz negribās līst ārā.... Bet ja pārvar slinkumu un tieksmi Piafoties (dīvāns, sega, vīns, kamīns...čai, kofe...), tad nemaz tik traki nav arī tādā aukstumā, kad nāši līp ciet... Sniegs zem zābakiem dzidri skriukšķ...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Rozā meitenēm rozā rīti :laugh:
-
Mums kaut kā vienmēr veicas noīrēt mājeli tieši trases malā, kad turpat durvju priekšā ielec slēpēs un - žvikt!- esi jau uz kalna vai pie pacēlāja. Vēl 7-10 minūtes un esi pasakas vidū. Nu tieši kā no veco laiku pastkartēm ar alpu ainavām. Nu jā, nav te 3000 metru virsotņu. Bet arī 1300 ir brīnišķīgi! Gala beigās noderēs arī kūtiņas jumts, ja ļoooooti gribēsies.
Pie tam, te ir arī paraplānisti - nu tos trakos es, goč pendel, nesaprotu. Lien pašā kalna korē (ar visu aprīkojumu tas jau pac par sevi ir -Uiiiii- kāds piedzīvojums), plivinās ar to mutautiņu -20 grādos svelošā vējā. Un pat pilošo degunu nevar noslaucīt - tur viss darbojas tikai un vienīgi lidojumam. Pie tam, lidojums nav nemaz tik īss - savas 15-20 minūtes var plivināties...
No te iebildētās "kūtiņas jumta" paraplānisti nelidoja - tie laidās no blakus kores...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Zilam Labvēlim - viss ir zils! Pats uzprasījies...
-
Reizumis pa vakariem arī kādu lāsi ugunsdziras nācās lietot (no brīva prāta - nemūžam, Runčuk!). Kas nu kuram tad ciemos pa sapnīšiem nāca - tas katra paša noslēpums.
Bet kad šitādu lopu ieraugi dienas vidū pārtikas bodē - viss prāta miglainums pagaist kā nebijis! Baltās pelītes ir sīkums (tiešā nozīmē) pret baltiem briedīšiem...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Dzīve bez pavārnīcas - tas ir murgs! Ko neizdarīsi, lai sievišķis dabūtu kāroto! Cits pērk nerca kažoku, cits pērļu virtenes, trešais - villu Kalifornijā vai Bahamās. Manējais maina dislokācijas vietu.. Pametam šo jauko mājeli un migrējam uz vēl sniegaināku (bet siltāku!) paradīzes nostūri...
Pa ceļam vēl dažas bildes, jo nevar palaist tik skaistu skatu, kad debesis ar kalniem vienojas... Ne velti senie domāja dievu dzīvesvietu tieši Olimpā.. nu, vai debesīs, uz mākoņiem...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Camma, bauda lasīt! Gribu vēl, vēl un vēl...Paldies par iespaidiem! Lošara akurāt neesmu...šis tas ir redzēts, bet Tava eekspeediicija....vēlos būt trusis Tavā somā!
-
Jāsaka, visa dabas arhitektūra Tur ir pavisam citāda. Egles izstiepušās garas un tievas kā zīmuļi. Pārsvarā tieši egles veido meža pamatu. Bet... ja pa vidu gadās priede, tad to ļoti grūti atšķirt uz kopējā sniegotā meža fona - abēji koki ir šmaugi un zaraini. Jo augstāk un tuvāk kalna (nu labi jau labi - nav tie kalni, bet sopkas) virsotnei, jo dīvainākas formas kociņi tur aug.
Sešas stundas pa ziemas ceļu - un visas sešas stundas dvēsele dzied no prieka par ziemu!
Vēl viena dīvainība, ko neesmu izpratusi - vaļēji, neaizsaluši ūdeņi. Ceļojām pa ļoti "ūdeņainu" vietu. Upes visgarām ceļam (vai otrādi). Un nekad neizdevās atrast likumsakarību, kad tas ūdens būs "ciet", kad - vaļā. Nu saprotams, ja ir straume un kracītes, tās būs vaļā. Bet te pilnīgi neizskaidrojami neaizsalušas upes gabali... Mistika...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Un kur ir kaut viena bilde kur tu slēpo???
-
Nu dikti patīk tādi apraksti un bildītes arī.
Foooršiii!
Paldies, ka padalies!
-
Tie sniegotie eglju mezhi, tas ir tas, ko vajag - iista ziema, kaada sen nav redzeeta. Rozaa debesis - romantiski. A tas briediitis tak nav dziivs, ko?
-
Esam sapakojušies uz pārvākšanos, daļa jau aizlaiž ceļā, jo gribot nesteidzīgi, nevar zināt, vai ceļš nebūs slidens. Trase izvēlēta pa lauku ceļiem, lai nav lielais līkums jāmet pa maģistrāli. Tā sacīt, tauta relaksējas... Otra daļa tautas vēl grib rīta šļūcienu un tikai tad braukt. Bet autiņš piestūķēts un atliek tik novilkt smagos zābakus un laisties ceļā.
Un tā nu vēl pēdīgo reizi izbraucam pa šejienes kalniņiem. Cerēju, ka Suņukalniņā vēl noķeršu suņiņiekus - gribējās tās suņuzeķītes iemūžināt. Nekā, šodien suņiem brīvdiena. Labs ir, vismaz vēlreiz apskatīs pārbūvētās vietas - ir daži uzlabojumi (enkuru vietā - beņķinieks). Varbūt arī kas vietējā kalnu krodziņā mainījies, ja jau pie tā kādi 100 pāri slēpju atslieti? Jāiet lūkot. Pa manam - mainījies nav nekas, Kastrolis kā daždien Kastrolis. Var silto ēdienu dabūt, var kafiju padzert, var karstvīnu iemalkot āra terasē...
Vēl viena lieta, kura man ir mistērija - notekūdeņi. Kalna galā (vai vidū) krogs, čupa ar mājelēm, kur visās ir vatterklozets. duša, trauku mašīna - un nekur nevienas trubas! Droši, ka būs troļļiem padomu prasījuši vai traku zirnekli pieaicinājuši... Tiem, kuri neizprot, par ko galvas lauzījiens - šeit ir klintis. Klintis un akmeņu krāvumi. Un nekādas zemes, kur ko ierakt... Pliki bluķi. Mežizstrādātājiem nav ļauts izvest neko citu, kā lietkokus. Zari un draza paliek mežā, jo citādi tur nav nekādas augsnes. Ja nu akurāt vajag malciņu, tad lapkoku (alksnis, bērzs) mazcirsmā no baļķēniem saliek V veida konstrukciju - resnie gali pamīšus kā guļbaļķu būvei, tievie uz sāniem. Konstrukcijas tiek liktas akurāti, orientējot V spici vienā virzienā. Izskatās gandrīz kā eksotiski zārdi. Malka nepūst, līdz nākamam gadam labi izžūst.
Nu tā, esam rīta cēlienu izšļūkājušies, vajadzētu tā kā laist autiņa virzienā. Braucam ar pēdējo enkurnieku, apjūsmojam skatu visriņķī... a no aizmugurējā āķa skan lamas...latviski un arī spēcīgi krieviski... Kāds (ar pirkstu nerādīšu! bet var minēt 7 reizes un atminējums vienmēr būs viens un tas pats) ir pazaudējis vāģa atslēgu! ! ! Nu i ko? Ko darīt svētdienā svešā valstī ar aizslēgtu vāģi, kurā ir VISA sadzīve un VISI stiprie papīri? Nekas cits neatliks, kā izbraukāt visas šārīta vietas cerībā, ka varbūt mazā mīļā atslēdziņa kur vientuļi gaida... aprakta zem sniega...
Stāvam pakalna virsā un katastrofālo situāciju vēsi apspriežam (ar zābaku grūti iespert - baisi smags). Kamēr vīrieši izšļūkās visas trases atslēgas meklējumos, es tepat pagurķošos... līdz mašīnai aizklamzāšu... jo, pat ar slēpju nūju pakaļā bakstīts, tas vīriešgabals nevar 100% galvot, ka mašīnu vispār aizslēdzis!
Varat minēt vēl 86 reizes, vai mašīna vispār bija aizslēgta un atslēga izņemta no aizdedzes.... Ma tjau mjau bļa mjau!
-
Habibi - ja tā kārtīgi profilaksei ielieto ugunsdziru - dzīvs. Ka es Tev saku - dzīvs! Veku nupat foliju un tualetes papīra pakas skrubināja...
-
Oi, par to atsleegu - labais, par briedi arii..
Par atsleegu vajag uzrakstiit pie smiekliigajiem atgadiijumiem iz dziives.
-
Dīvaini, bet man parasti kļūmes gadās nevis braukājot, bet uz pacēlājiem. Dies'pas' sasēst uz enkura ar augumā stipri raženāku vai stipri sīkāku līdzšļūkātāju - tā ir mocība visa pacelšanās procesa garumā, kājas visu laiku saspringtas un nekāda apkārtnes obzervācija.... Vai arī enkurs izmūk no rokām un aizķerās jakas kabatā, kurai principiāli klapītes ir otrādi - lai NEVAR aizķerties!
Ar beņķiniekiem arī gadās visādi - ja aizķimerējies un nenošļūc nostāk, var dabūt pa sānu ka maz neliksies. Aha, ir, ir zilums uz gurna...
Tauta zaudē mobilos, cimdus, nūjas, makus, atslēgas... Jo iekrītot beņķī momentā ieslēdzas relaksācija - nav aktīvi par dzīvību jācīnās, var zvanīties, šņaukt degunu, bildēt ainavu. Visi šie procesi saistīti ar kabatu rakāšanu. Un daļas no kabatu satura kā arī šobrīd pilnīgi nevajadzīgo lietu (cimdi, nūjas) pazaudēšanu. Man domāt, pavasarī pēc sniega nokusšanas zem pacēlājiem jābūt sava veida eldorado. Ja nav, tad tikai un vienīgi tiņi un troļļi pie vainas - šiem tak arī vajag piezvanīt un paiku vietējā bodē iepirkt....
Dažiem sākumā ir panika un baisas bailes no pacēlājiem, kur nākas karāties vismaz pārdesmit metrus virs zemes. Teikšu kā ir - sajūta tiešām baiselīgi jokaina. Ar laiku pierodi, bet sākumā - šerminoši. Vēl jo vairāk, ja tas nelietīgais beņķis velk tevi galīgā NEKURIENĒ...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Pacēlāji ir viens no būtiskajiem aspektiem, kas mani attur no slēpošanas ... :(
-
Njaa, baiseliigs skats..
-
Tajos tālajos laikos, kad tika izdomāta elle, cilvēkiem slēpju nebija. Bet varbūt arī, ka bija. Bet viņi, makani, slēpa no citiem.
Kas to teica, ka ellē ir karsti un uguns visriņķī? Varbūt citā elles filiālē ir balti pelēka nekuriene, zēvelē negants vējš un mīnusa grādi? Kā jums tāda perspektīva?
Jau sēžot beņķiniekā ledainais vējš spiežas cauri jakai, lien aiz apkakles, dedzina seju. Piere salst tā, ka liekās tūlīt izsals pēdējās smadzeņu paliekas (daudz jau nebija sākumā, ja varēja no brīva prāta ļauties vilkt augšā). Ir dažas būtnes, kas tieši par šo procedūru maksā baisu naudu. Nekāda kriomezoterapija blakus nestāv! Ka es jums saku, te ir vairākas luksusa lietas apvienojumā - krutākais kosmētikas salons ar kriomezoterapiju kapsulā, šausmu filma ar 4D, 5D un 6D efektiem, psiholoģiska atbrīvošanās (kad esi nošļūcis 50 metrus zemāk un saproti - baltā elle beigusies!), fiziska aktivitāte brīvā dabā, emocionāls piepildījums burvīgi mežonīgo dabu vērojot. Nu kur vēl to visu kopā var dabūt izbaudīt?
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Ui, cik skaisti. Vai tad elle ir skaista?
-
Neviens par estētisko noformējumu sūdzējies neesot...
-
Vairāk kā nedēļu iztiku bez pavārnīcas. Kad ēģiptiešiem tika uzsūtītas mocības, tās ne tuvu nebija pilnvērtīgas. Ja man būtu padomā kādu sodīt - es tam atņemtu pavārnīcu! Ja par šo nāk smiekli - pamēģiniet 8 cilvēku saimi nedēļu pabarot, smeļot zupu ar kafijas krūzīti! Bez tam, pie smelšanas ne jau vienmēr biju es... nolieta plīts, nosmelts viss šķidrums vai izkāsti visi biezumi. Isāk sakot - inkvizīcijai zudusi mocīšanas metode.
Bet nu esam tikuši mājelē, kur var izvērsties gatavošanā uz nebēdu - hoš kūkas cept. Pat sķiņķa cepamo termometru dabūju aplūkot - mājās man tāda nav.
Taču Dievs vienmēr pielūko, lai koki debesīs neieaug - izvirtības ķēķī tiek kompensētas ar interneta iztrūkumu. Ja jau gribējāt gastronomiju - saņemiet! un visu brīvo laiku varat tupēt ķēķī un ēst, ēst, ēst un atkal ēst...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
izskatās ka te vesalas 3 pavārnīcas :taunt:
-
Beidzot Camma varees izveersties.
-
Tā kā lielāko daļu esmu dzīvojusi 5.stāvā mājā, kurai pretī nekā nebija un arī tagad ir dārzs ar krūmiem un kociņiem, nekad neesmu satraukusies par tādu lietu kā aizkari. Zviedriem aizkari pilda drīzāk dekoratīvas funkcijas, pa logu var aplūkot visu mājas apkārtni. Stučīšana pretēji vāciešiem arī nav modē. Lai nu kā - pa logu var redzēt visu gan uz iekšu, gan uz āru... Un vēl - logi ir lieli! Tā nu sēžam un brokastojam, veramies pa logu, novērtējam snigšanu un vējeli... No kaimiņu mājeles gar mūsu logu top izvests pastaigā bērnuks ratos, tad vecāka gadagājuma slēpotāji (ar distancenēm), tad parādās bērnuka vecāki. Kārtīgs bariņš sanāk. Visi košās drēbēs, ar atstarotājiem. Par cilvēkiem man interese maza, ķeru pēc foto tikai kad parādās suņi - arī vestēs! Acīmredzot te lielāko dienas daļu ir tumšs vai putina un tad vestītes ir izdzīvošanas jautājums. Pat policijas zirgiem zemseglu segas ir atstarojošas! Ne reizi neesmu redzējusi Tur nevienu suni ar uzpurni. Tāpat kā nav gadījies nevienu agresīvo redzēt... Nez kāpēc man radies iespaids, ka Tur dzīvniekus ciena kā ģimenes locekļus un viņi to ļoti labi apzinās.
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Ou, vestes suņiem - tas ir fantastiski ... Domāju, ka autovadīttāji arī par to priecājas ...
-
Camma, Tu esi super! Vot, tauta, te ir piemērs, kā vajag ceļojumu aprakstus rakstīt :)
-
Es tieshi taapat padomaaju, nu ir citam dots, un citam nav.
-
Da beidziet, gan jau ka izdodas arī citiem, tik nevaig šūmēties par visu pēc kārtas, vajag baudīt!
Ar tām atslēgām - nu i ko izdarīsi? Nozavēt gribējās gan, domās jau izskrēju cauri visam burlacīgajam (atrast kur pārnakšņot, kas atmūķē mašīnu, cik tas viss maksās, un nauda ta mašīnā!). Par to, ka mašīnu kāds varētu apzagt vai aizdzīt, ja atslēga tur palikusi - vot tāda doma pat nepazibēja! Cik esam tur dzīvojušies - nekad nekas nav zudis.
-
Nakts parasti saistās ar mieru, klusumu. Kādreiz biju stipri pārsteigta par aktīvu dzīvi naksnīgajā Prāgā. Nu jau kādu laiku tumsa un nakts priekš manis nenozīmē mieru un vispārēju gulēšanu. Īpaši vasarā. Ziemā... nu jā, ziemā tomēr tumsa ir miers. Ziemeļos tā negantniece atskrien agrāk un ilgāk nelaiž vaļā. Gaišs ir no 9.00 līdz 15.30. Līdz ar to aktivitātes uz kalna būtu visai īsas, ja pakļautos tikai dabas untumiem. A te, šeku reku, mella tumsa, bet trases spīd uz nebēdu un gaismas atspulgs zemajos mākoņos redzams jau 20 km attālumā. Kam ir vēlme izšaut pulveri līdz galam - lūgtum! var plosīties līdz astoņiem vakarā!
Pēc tādas slodzes vakarā celīši nīd. Citu apzīmējumu neesmu atradusi un tas ir mans speciālais apzīmējums stāvoklim, kad īsti nesāp, bet ik pa 2-3 minūtēm prasās stāvokli pamainīt. Trakāk tāda nīdēšana ir tad, kad laidies miegā, a tie celīši prasa konfigurācijas maiņu... vot i maini konfigurāciju, a gulēt ta gribās... Vieglāk ir divos gadījumos - ja pēc trakošanas uz kalna ielien baseinā un ļaujas burbuļmasāžai, vai vakarā ielien saunā un dūšīgi izkarsējas. Nezinu, ko tie būvētāji domā, bet tās saunas, kur var tikai sēdēt - man neder. Kājas un ieinteresētie celīši vēsi, galva - kūp. Nā ni, tas nav man! Esu slinka un pat saunā gribu izlaisties garšļaukus, pasliet celīšus pret griestiem, kur siltāks. Vīrieši izklaidējas vēl pamatīgāk - no saunas pa tiešo sniega kupenā ka nočūkst vien! Paldies visiem kaķu dieviem, tajā reizē, kad plikie izbizoja uz kupenu un atradās arī skatītāji, tie izrādījās kaimiņu mājiņā iemitušie ziemas prieku baudītāji no Pēterburgas... Nu tomēr saunas pielietojumā radniecīgas dvēseles...
Vēl tika spriests par to, kuram kādi "eņģeļi" izdevušies un ar cik konkrētām ķermeņa daļu aprisēm un ka no rīta pie gaismas jāiet vēlreiz novērtēt. Lai slavēti zviedru izdarīgie greiderētāju puiši - 6.00 lielā niega lāpsta paslēpa sniega dzīlēs vēl neatzītā mākslas veida materiālās izpausmes...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Tas, ka slēpošana ir visas ģimenes sporta veids, to mēs arī jau kaut kā sākam apjaust. Nezinu, vai kur citur vēl ir tik ģimenēm piemēroti apstākļi kā Sālenā. Visu laiku uz lēzenajām trasēm ņudz no sīkaļām. Ir daļa vecāku, kuri uztic savas atvases instruktoriem un paši dodas trakot melnajās trasēs. Sīkumi tad bariņos tiek uzstutēti kalniņā un klausot atpakaļgaitā slīdoša instruktora roku mājieniem (diriģents!) lēnām slīd lejā, brīžiem sastingstot kur nu kurais - diriģents licis apstāties. Tā sīkumiņi iemācās galveno - nobremzēt!
Var arī paši mācīt bērnam slēpošanu - tad tiek likti lietā arī īpaši iemaukti. Slēpojamie zābaki ir visai stabila lieta, esmu redzējusi sīci, kurš stāv un zvārojas, bet nekrīt. Piebraucot tuvāk izrādījās, ka šis saldi čuč - stāvus! Bērniem ķiveres izdaiļotas ar visvisādām spalvu strēmelēm, ausīm. Brīžam pa kalnu trauc lācis, aiz viņa rozīgs panks un vilciņš.
Ja ir vēlme atvilkt elpu vai pabarot sīci no pudelītes (to, kurš ķengursomā), var piestāt siltajā mājiņā, kur ir galdi, beņķi un arī ... mikroviļņu krāsns. Ja ne, var guļbaļķu nojumē kurināt ugunskuru un cept līdzpaņemtās desiņas.
Atšķirībā no citām vietām, šeit arī senioru ir krietni vairāk, mazāk "plēsēju".
Bērniem par pacēlāju nav jāmaksā un caurlaide priekš viņiem darbojas elementāri - ja vari izspraukties cauri "pakaviņam", brauc bez maksas.
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Kamēr dzīvojamies pa Sālenu, sauli esam redzējuši vien sekundes 20... Visu laiku kalni tīti pelēkā aukstā miglā (vai mākonī - kā nu uz to paskatās), nepārtraukti snieg, brīžiem sniegs ir knapi nojaušams, smalks, brīžiem - snieg kārtīgi. Temperatūra pieturās -6 -5 grādu robežās. Lejpusē mežā ir jauki, bet kalna augšā - tīra, balta elle.
Lai vai kā, skats no kalna virsas ir skaists. Tik jāpašļūc 50 metrus zemāk, jo pašā plešķī (tur neaug nekas!) stāvot mirkļiem pat nevar saskatīt trases norobežojumus, nedz saprast uz kuru pusi vispār jādodas. Tikai 50 metri, bet kāda atšķirība klimatā! Var saskatīt pat ielejas otru pusi un mājiņas. Njā, tādas ainavas mums nav.
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
Nu jau divi dienas esam mājās.
Ko ar visu šo pa pusei dienasgrāmatu gribēju teikt? Vairākas lietas.
Vispirms jau to, ka ziema ir skaista un to var baudīt visā tās krāšņumā. Tā, kā to dara bērni, ar sajūsmu, spiegšanu, sniega cietokšņiem.
10 dienu brauciens nemaz nav baisi dārgs, ja daļu pārtikas ņem līdzi un gatavo sev paši. Var jau pārtikt no picām, ja tas liekās piemērotāk. Izmaksu ziņā bērns šo atpūtu diez vai īpaši sadārdzinās, ja pacēlāja karte nav jāpērk. Grūtāk būs nosēdēt mašīnā tās 6-7 stundas.
Bez slēpošanas vēl ir arī baseini, klubi, diskotēkas un citas izklaides iespējas.
Visādā ziņā tā ir jauka atpūta kopā ar ģimeni un/vai draugiem. Un var atrast vietas arī ģimenēm ar pavisam sīkiem sīkučiem. Vajag tik rakt!
-
Paldies par skaistajiem ziemas foto, un izsmeljoshajiem aprakstiem ariidzan.
-
Tikai tagad pamanīju šo lielisko tēmu! Paldies,Camma! Stāstinieka talants un labs humors. :thumbsup:
-
Paldies, Camma! Lieliski teksti! Gribētos tur aizbraukt. Man ļoti patīk , ka ir egles, priedes. Tie plikie kalni ap 3000 m nav man. Kompānijas ņauuu......